Pēc nāves...

Bieži vien cilvēks sāk kaut ko no tā saprast kad bijis tuvu nāvei vai ļoti kritiskā situācijā.

Piekrītu kristai.
Vecais labais teiciens.
Paradīzē ir labāks klimats, bet ellē jautrāka kompānija :D

Dionysus, tieši šodien (kad pa Latviju klejo viena skumja bauma) par to aizdomājos. Bet zini, kas ir pats trakākais? Ka ne visiem tiek dota otra iespēja, iespēja laboties. Ne visi, kas bijuši "tuvu", no tā izķepurojas.

Pievakare, es arī esmu aizdomajusies par to. Cilvēks, cilvēks, es, es, es.

varbut piedzimstam ka cits cilv.

Jebkurš cilvēks jebkurā brīdī var zaudēt dzīvību. Zinu vairākus gadījumus kad šoferim pazūd samaņa pie stūres un viņš var iestūrēt jebkur, notriecot visu savā ceļā. Tāpat pietiek noziedznieku, idiotu un braucou pļēguru, kuru stulbuma dēļ cilvēki var zaudēt dzīvību. Tāda ir statistika. Neviens nevar 100% pasargāt sevi vai savus tuviniekus no tā.

es neticu ka tās ir beigas, kvantu fizika mani pārliecināja, ka tā nav :)

tā kā mana labākā draudzene ir februārī mirusi, tad vēl jo vairāk ticu tam, ka viņa ir visapkārt man :)

Lancaster, noteikti tad esi lasījusi grāmatu "Hologrāfiskais visums". Varbūt vari ieteikt vēl kādu līdzīgu literatūru, jo kvantu fizikas pieeja mani arī ļoti interesē. :)

Sallija, tieši par šo tematu man vairāk interesē dokumentālās filmas, kurās atzīti zinātnieki dalās ar savām domām. Nosaukumus gan nezinu, jo meklēju filmas pēc atslēgas vārdiem vk.com video sadaļā :)

Grāmatu neesmu lasījusi - painteresēšos, paldies par informāciju

pēdējā laikā aizvien vairāk zinātnieku sliecas domāt, ka atomi un sīkākas daļiņas sastāv no enerģijas. Tad, kad mēs nomirstam, pilnīgi visa mūsu enerģija pāriet citās formās : kāda dod spēku tārpie, kas apēd mūsu miesu, tad šos tarpus apēd kāds cits, nomirst un dod spēku tajā vietā izaugt zālei utt. - uz pasaules vienmēr ir viens un tas pats enerģijas daudzums, kas no viena veidola pārvēršās citā. Tad nu beigās vīrietis apēd kādu vitamīniem bagātu selerijas sakni, sieviete apēd kādu augli, kas ļauj attīstīties viņos divām šūnām, no kurām beigās atkal attīstās jauns cilvēks...

nu kaut kā tā es domāju :)

Man patika šī intervija/video:

http://www.youtube.com/watch?v=8-r3pW-G5BI

Ar šīs grāmatas autoru - Maiklu Talbotu.

Tas mums tikai tā rādās, ka mēs vispār esam:) Ja nav ne dzimšanas, ne nāves, nav arī reinkarnācijas.

Domāju, ka dvēsele/enerģija kaut kur paliek. Es nekad neticēšu tam, ka pienāk gals un viss kā nebijis. Jo pasaulē vienmēr viss iet uz riņķi, tā pati barības ķēde, kāds priekšmets notikuma rezultātā pārveidojas citā veidolā. Tieši tāpat notiek ar cilvēka enerģiju/dvēseli.

Pievienojos "nomirstam- sapūstam" bariņam

Es ticu reinkarnācijai. Ir savi iemesli - kapēc...Bet par to negribu stāstīt.
Ticu, tam, ka tuvie nomirstot kļūst par taviem sargenģeļiem. Piemēram, mans tētis...:)
Atceros, kā tēta bērēs mācītajs teica mums, ka nomirst tikai cilvēka miesa, bet dvēsele ir mūžīga.

Es domāju,ka nonākšu debesīs un nepārdzimšu. :D

Es arī uzskatu, ka dvēsele ir mūžīga. Reinkarnācijai ticu.

Par mirušajiem tuviniekiem. Es ticu, ka tie mani sargā. Ļoti bieži ir bijušas situācijas, kad man šķiet - nu, kā? Kā man varēja tā paveikties? Un ticu, ka mani pasargāja. Un nav runas par mantiskajiem kaut kādiem ieguvumiem, bet par izvairīšanos no avārijām, no nelaimēm.. ticu, ka viņi tur augšā sargā ne tikai mani, bet arī tos, kurus mīlu :)

Ticu reinkarnācijai.

Neviens nevar zināt to, kas notiek pēc nomiršanas, jo jau nomirušie to nevar pateikt.. :D

A visi pārējie pieņēmumi ir tikai pieņēmumi, jo versijas ir vairākas un katras versijas aizstāvji apgalvo, ka ir "pierādījumi" viņu versijas patiesumam (protams, katra versija noliedz citu esamību), kas automātiski manās acīs zaudē ticamību visām versijām.