Kapu kultūra Latvijā

Vairāk patīk 'tādi kapi kā ārzemēs (un šeit es domāju variantu, kad ir zāle, pieminekļi).
Viss jau būtu ok ar Latvijas kapu kulturu, bet realitāte ir tāda, ka dažādu iemeslu dēļ, liela daļa kapiņu diemžel netiek kopti, aizaug utt. Tāpēc labāk patiktu, ka ir vienkārši piemineklis (un tas automātiski neaizliedz aiznest puķes nolikt blakus, iestādīt blakus kādu puķi).

Marilyn, pašas dvēseles iziešana no ķermeņa ir viens. Bet aizcelošana - tas arī vēl vajadzīgs. Citādi var būt tā, ka no ķermeņa ta iznāk, bet tālāk nezina, kur iet, tad nu starpstāvoklī mētājas apkārt.

Bet, nē, tā ka uzreiz ieiet citā ķermenī, tas gan nav tik ātri. Ja dvēsele noskata vecākus apmēram pusgadu pirms tā ieņemšanas, tad nākamais ķermenis vēl nemaz nav ne piedzimis, ne ieņemts.

Mūsu lauku mājā kara laikā dzīvoja bēgļi no Rīgas, saglabājušās daudz vēstules, pastkartes un fotogrāfijas (to cilvēku īpašums), tai skaitā bildes ar gultā sasēdinātiem, glīti saģērbtiem līķiem, nu tādas bildītes no 19. gs. beigām un sākuma. Priekš kam tas ?

ļoti interesanti.. ir zināmi vairāki pašnāvību gadijumu paziņu lokā, bet interesanti.. ja viņiem vēl bija 40 dienas, kāpēc neviens nemēģināja sazināties ar tuvajiem?
Vai arī tādi,kas nomirst pēkšņi, negaidīta avārija vai kas tāds.. kāpēc tie nemēģina sazināties ar tuvajiem?

Tas laikam ,atkal ir atkarīgs no tā cik liela enerģija ir tam spociņam, par to esmu lasijusi,ka - jo vairāk to cilvēku piemin un jo vairāk cilvēki domā par to mirušo, jo tas spoks iegūst vairāk enerģijas. Un ir tāds brīdis, kad viņam jau ir tik daudz tās enerģijas,ka tas spēj kļūt redzams citiem.

Vispār ļoti,ļoti interesanti. Es pati ceru,ka nekad neredzēšu un nejutīšu spoku klātbūtni, bet man tas šķiet aizraujoši.

Man šķiet, ka kapu/kapusvētku kultūra ir palikusi stipra tikai vecajā paaudzē vai arī atsevišķos reģionos. Es kapusvētkos pēdējo reizi biju kā mazs bērns. Rīgā dzīvojot, man šeit nav nevieni kapi, kur kāds tuvinieks apglabāts.
Esot kapos, mani nepamet sajūta, ka pāris metru zem zemes ir tikai skelets, kam vairs nav nekāda sakara ar to cilvēku, kas viņš bija virs zemes. Man vispār bēres nepatīk. Ja man ir izvēle, tad neapmeklēju. Tā man laikam traumatiska pieredze no bērnības, kad biju spiesta savu mammu apglabāt kā 8gadīgs bērns un redzēt, kādas ciešanas ir manai vecai mammai, kam mamma bija meita.

Iekopeshu Jums linku, ko par Bēru svinibaam saka katolju baznicas katehisms (KBK) :

http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d2s2n4.html#a2


Es zinu, ka te vairak ir sekularizeta sabiedriba:)

... Bet varbut kadai tomer noderes, lai vairak saprastu piemeram bēru procesiju vai vel ko, kuru te kada mineja un neizprata. Sekmigas sarunas!

Pievakare, man šķiet, ka 3 ; 9 un 40

Ewane ir viena no tiem cilvēkiem,kas neko nezin,bet vnk kaut ko muld par latviju. :D


Man pašai šķiet,ka labāk vēlētos,lai mani kremē,manā ģimenē uz kapiem īpaši neiet. Turklāt labāk,lai manus pelnus izber kaut kur man tuvā vietā nekā mans kapiņš aizaug ar laiku un tiek nolaists.

Mūsu lauku mājā kara laikā dzīvoja bēgļi no Rīgas, saglabājušās daudz vēstules, pastkartes un fotogrāfijas (to cilvēku īpašums), tai skaitā bildes ar gultā sasēdinātiem, glīti saģērbtiem līķiem, nu tādas bildītes no 19. gs. beigām un sākuma. Priekš kam tas ?

Tāpēc,ka tajos laikos uztaisīt foto maksāja lielu naudu,tāpēc bieži cilvēku fotogrāfēja tikai tad,kad tie nomira.

Weee, varētu būt arī tā, pati nemaz vairs neatceros.

Un ja par bēru procesu - apzinīgā vecumā biju tikai vienās un neLatvijā, ar pareizticīgām tradīcijām un man saprotams ļoti nepatika (kam tad bēres var patikt?). Tur vispār bija vairākas interesantas lietas, ko Latvijā nedara un labi vien ir, ka nedara.

Pievakare pastāsti,ko tur darīja

Par tiem mirushajiem nofotografetajiem cilvekiem!

Es tomer nevareju attureties neatbildet.

Biju Ebreju muzejaa. Latvijas teritorijaa notika 20.gs masu ebreju iznicinasana, arii tie beguloja un tik sleepti. Masveidaa nogalinati un vinjus slepkavas piespieda fotografeties arii pirms naves soda izpildes.. ir saglabajushas foto, tos var redzet Skolas ielā Ebreju muzeja telpaas.

Tapat domaju, bija daudz "slimo" kuri fotografeja nogalinatos begljus vai arii cilvekus pirms naves, kuri slepaas bet tika atrasti.

grrr,

tādā gadījumā skaidrs, bet manas fotogrāfijas ar to vispār nav saistītas, ne ebreji, ne kara laikā dzīvojuši, vispār pirms 1.PK, turīgi cilvēki. Laikam Nazīc doma tuvāka, kaut gan - ar šiem cilvēkiem (dzīviem) arī ir daudz bildes, tā ka varbūt ģimenes dīvainība.

Vispaar Ewanes teiktajaa ir daudz patiesiibas. Dievturu kultuura tieshaam savulaik bija ljoti bagaata, bet kaa visas citas mutvaardu kultuuras zaudee lielu dalju no kultuurveesturiskaa mantojuma saskarsmee ar citaam kultuuraam un pienjemot uzspiestaas sveshzemju tradiiciijas. Latvieshiem, neskatoties uz to, ka nav gadu tuukstoshiem ilga veesture, ir bijusi ljoti attiistiita tieshi religiski - mistiskaa puse, iekljaujot protams, arii kapu kultuuru.

Man liekas, ka mūsu kapu kultūra būtībā daudziem sagādā vairāk problēmu, nekā laba. Bieži var dzirdēt, ka bērēm un kapu vietai tiek patērēti milzīgi līdzekļi, līdz ar ko cilvēks pats nereti nokļūst parādos. Kā arī daudzi aizmirst, ka kapu vieta ir jāapkopj, ja jau tāda ir ierīkota. Jā, daudziem tā ir vieta, kuru uztaisīt pēc iespējas ''intīmāku' un patīkamāku aizgājušajam, tomēr tas nav visiem.

Es sev izvēlētos kremēšanu, kā arī vienkāršu plāksnīti. Bez soliņiem, bez dārziem un pārējā. Ne jau strādāt cilvēki brauc, bet gan būt tuvāk, cik nu tas ir iespējams.

Poppy - post-mortem bildes taisīja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nebija plaši pieejami fotoaparāti un, ja piemēram nomira bērns/zīdainis, tad tā bija TĀ iespēja viņu iemūžināt. Otrkārt, bērēm nebija daudz līdzekļu, tāpēc aizgājējus bieži vien apraka. Pēcnāves bilde bija pielīdzināma tam pēdējam brīdim (mūsdienās -atvērtais zārks), kādā mirušo atcerēsies visi viņa tuvinieki.

Pievakare pastāsti,ko tur darīja

Var jau būt, ka citiem tas neliksies nekas TĀDS, vienkārši pati Latvijas bērēs neesmu bijusi un cik dzirdēju, tad neviens tā šeit nedara.

Mans vectēvs, kurš nomira, dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, kur apkārt bija daudz tādas pašas mājas. Bēres sākās jau agri ar to, ka atvērts kaps tika novietots šīs mājas pagalmā pie soliņiem, kur parasti vecas tantiņas sēdēja un aprunāja visus. Es nudien nezinu, vai tā dara visi, šaubos, bet katrā ziņā tur tas nekas neparasts neskaitījās, visi visu saprata, pieņēma, nebrīnījās. Cilvēki - kaimiņi, garāmgājēji, bērni, nu visi, galu galā tur dzīvo n cilvēki, kuri diendienā gar to vietu iet garām - nāca un tie, kuri vēlējās, atvadījās, raudāja. Mums vajadzēja stāvēt pie zārka (tās bija pāris stundas), cilvēki, kurus pirmo reizi redzēju, kaut kādi attāli kaimiņi no citām mājām utt., nāca un kaut ko teica, izteica līdzjūtību.

Man tas likās savādi, jo galu galā bēres nav visa rajona bēda, diez vai katram atvērts zārks liekas simpātisks skats paskatoties ārā pa logu vai ejot uz savu dzīvokli. Es domāju, tur uzreiz garastāvoklis nositas uz leju.

Tā bija tāda raksturīgākā lieta, tad vēl bija tādas, kuras droši vien piekopj arī Latvijā attiecīgajos gadījumos - mums bērēs bija karavīri, kuri šāva. It kā skaisti cieņu izrādīja, bet atceros, ka tai brīdī tā sabijos un salecos, un vispār viss šķita ļoti, ļoti traģiski.

atvērts kaps

zārks, protams

Ā, vēl, protams, visi spoguļi dzīvoklī bija aizklāti ar baltiem palagiem, godīgi sakot, ļoti spocīgi izskatās. Bet nu šī gan ir parasta lieta, kā man šķiet.

Pievakare, tieši tāpat bija manas mammas māsas bērēs Krievijā. Tikai viņi dzīvo Dienvidos, kur cauru dienu ir +30 vai vairāk, kas šo faktu padarīja vēl bēdīgāku. Taču tādas tradīcijas viņiem, neko darīt.

Manuprāt, Latvijai kaut kādā ziņā piestāv mūsu ''kapu kultūra''.
LV veci cilvēki parasti nespēj finansiāli atļauties dažādas izklaides, piemēram, ceļošana.. tāpēc viņi daudz laika pavada kapos.
Manai vecmāmiņai tas bija dzīvesstils.. aiziet uz kapiem pie tuviniekiem, uzfrišināt kapa kopiņu, sastapt savas draudzenes, aprunāt visus, apspriest - ''kuras puķes stādīt'' un ''kurš nočiepa grābekli''. :)