Kapu kultūra Latvijā

Runajot par kremeeshanu (miesas sadedzinashana), kuru te daudzas min, vai zinat, ka senos laikos dedzinaja tos cilvekus, kas bija pelnijushi kaunpilnu naavi?
Nebija cienigi pienacigai apbedishanai, tapec dedzinaja.

Vai arii slimos mirushos cilvekus - lai seerga neizplatitos talak.
Plus - tas ir paganu rituals.

Zel, ka ievazats Latvijaa. Nesaprotu arii, kaa savus miiljos, tuvos, pat ja mirushus, var iedomaties dedzinat.

Neatbalstu bēres, kad pienāks mans laiks par to domāt, bēres noteikti nebūs. Arī kapu kultūra nepatīk, atbalstu labāk ārzemju kapu vietas- sakoptas, vienkāršas un neuzdzen drūmu noskaņu. Bet kapu temats jau ir ļoti subjektīvs un kamēr neviens neko neuzspiež, tikmēr, manuprāt, īsti nav nozīmes spriedelēt par to, kas labāks. Vismaz skaidrs, ka šī 'tradīcija' tiešām ir raksturīga latviešiem, tikai žēl, ka tāda drūma..

Man nepatiktu, ka būtu tikai piemineklis kapa kopiņai un pārējais viss tā kā pļavā. Vakar sanāca būt kapos, visi kapi aizauguši, zāle nepļauta, beigās noskaidrojām, ka uz 4 kapu vietām ir tikai 2 pļāvēji un viņi nevar paspēt visu izpļaut,jo platība liela.
Paši kapos netaisām nekādu daiļdārzu, sastādām uz katras kapu kopiņas puķes, ieliekam vāzē kādu puķi un nopļaujam zāli savā teritorijā.
Man radi ir apglabāti Barkavā, Kalsnavā un vēl Kuldīgā, drauga ģimenei Jelgavā. Barkavas kapos pēdējo reizi biju savus 10 gadus atpakaļ, tur apglabātos ģimenes locekļus nepazinu, nebiju vēl dzimusi.
Uz kapiem ziemā braucam tikai uz svētkiem nolikt vainagus un aizdegt sveces un tad tikai pavasarī iekopt kapa vietas un vasaras sākumā nedaudz biežāk, laistīt puķes kamēr ieaug, gada laikā sanāk kādas 6x ,neuzskatu to par apgrūtinājumu. Kapu svētki manai ģimenei ir atkal redzēšanās laiks, kad visi satiekas kapos piemin tuviniekus, noklausās Dievkalpojumu un tad dodas kopīgās pusdienās.