Kapu kultūra Latvijā

Un kā tieši veļu kultūrā ietilpst miesas sadedzināšana?

Marylin, tachu visiem skaidri zinaams, ka dvesele pamet kjermeni, kad cilveks nomirst.

Nu bet ja chanely apgalvo,ka zem zemes apraktam cilvēkam dvēselei ir grūtāk pamest ķermeni, nekā kremētam... tad rodas jautājums, kad tad tieši tā dvēsele aiziet?

Pāris dienas atpakaļ gāju uz bērēm un sapratu, ka es kapos jūtos tik tālu no aizgājēja, cik vien iespējams. Vai varbūt vienkārši nespēju sakoncentrēt domas, mīlestību, identificēt priekšmetu ar cilvēku, skatoties uz pelnu urnu? Tāpat parastās bērēs - nemaz tai procesijai jēgu neredzu, viena vienīga asaru un nervu liešana, tāpat visi var atvadīties domās, es tiešām vairs ar nedomājošu, nejūtošu, nepukstošu ķermeni nejūtu nekādu saikni, cilvēks ir aizgājis.

Laikam ļoti individuāls jautājums, ar mīļajiem, kuri vairs nav dzīvi, varu pakavēties kopā atmiņās, 'parunāt' te pat dīvānā sēžot.

O, atradu. Dvēsele ķermeni pamet 16h - 3 dienu laikā. Parasti tik ātri nevar paspēt apglabāt cilvēku.

Marilyn, kā grr saka, protams, ka tad, kad nomirst. Cik ātri, tas jau katram individuāli un atkarīgs, kā cilvēks nomirst un vai cilvēks vispār bija gatavs nomirst. Kādam tas būs jau uzreiz, cits varbūt mēnešiem netiks ārā. Neesmu pārāk pētījusi šo jautājumu :)

Marilyn, vienu dienu serfoju youtubee, un tieshi uzduros interesantam videoklipam par sho teemu, ieskaties, 1 min, nofilmets ar kameru kaa engelji aiznes cilveka dveseli uz debesim (velak filmetaji uzzinaja, ka tajaa laikaa tajaas majas ir nomiris berns)

00:42 var labi redzet


http://www.youtube.com/watch?v=l-XX0u4mnUg

Poppy , pilnīgi tev piekrītu par to saikni ar mirušo un bēru procesiju- tā tiešām padara visu daudz emocionālāku un smagāku, taču esmu dzirdējusi, ka ja apglabā bez priestera, tad dvēsele nevar rast mieru, nezinu vai tā ir, bet nu dzirdēts.
Piekrītu arī par to,ka varētu uzstādīt tikai piemineklīti un atnest ziedus.

Man patīk mūsu kapi, senāk mēdzu arī vienkārši pastaigāties tajos. Tāda mierīga atmosfēra. Par apraudāšanu utt. man nav ko teikt no savas pieredzes, bet domāju, ka katrs atvadās tā, kā prot - vienam vajag to kapa vietu, otrs labāk atminās esot mājās vai citur. Nedomāju, ka tas ir uzspiesti - ja tev nepatīk, tu nebrauc un lieta darīta. Tā, manuprāt, nav necieņa.
Personīgi man būtu vienalga, vai es tiktu apglabāta, sadedzināta vai vēl kas ar mani notiktu, jo neticu nekādiem dziļākiem skaidrojumiem par to, kas notiek pēc nāves.

1. Nāve no vecuma

Šajos gadījumos dzīves cikls ir dabiski pabeigts. Dvēsele mierīgi pamet savu apvalku. Bet ne uzreiz. Vēl diennakti tā paliek fiziskajā ķermenī. Apmēram 16 stundas pēc nāves mēs iekārtās redzam svārstības, kas ķīļveidīgi ceļas augšup vai, tieši otrādi, krītas. Un visbeidzot apdziest.

2. Nejauša nāve

Dzīves ceļš nav līdz galam noiets. Un dvēsele negrib šķirties no ķermeņa. Tā mokās 48 stundas. Pēc tam spīdēšana strauji dziest. Un miesa spīd vienmērīgi un blāvi – kā no gumijas gatavots atlējums.

3. Nāve pašnāvības rezultātā

Ēteriskais ķermenis ir cieši saistīts ar fizisko. Dzīves pārtraukšana tam ir pārsteigums, apstākļu un neveiksmju sakritība. Smalkais ķermenis nav gatavs pēkšņi pamest fizisko tvertni, kur tas mocījies un cīnījies. Un gandrīz trīs diennaktis iekārtas fiksē enerģijas uzliesmojumus. Jo uzbudinātākas ir cilvēka jūtas pirms nāves, jo grūtāk aizlidot tā ēteriskajam dubultniekam.

4. Pēkšņa nāve nelaimes gadījuma rezultātā

Pirmo četru stundu laikā pēc nāves iekārtās redzama šaura, tieva smaile, pēc vēl trim stundām – zvaigžņveidīgi spīdēšanas uzplaiksnījumi – kā sniegpārslu izbēršana. It kā enerģija kā strūklaka pamestu saplēsto apvalku. Smalkajam ķermenim nepieciešama diennakts, lai galīgi atvadītos no fiziskā ķermeņa.

Zinātnieki saka,ka ir šitā. Bet interesanti, tomēr gribās sliekties uz to,ka dvēsele aiziet momentā pēc nāves un momentā ieiet jaunā ,tikko dzimušā ķermenī.

man arī mūsu kapu kultūra patīk labāk... principā piekrītu visam ko minējā, grrr

Kas tas ir - nāve no vecuma?

No smagas slimības vai sirdstriekas skaitās 'no vecuma'?

Man patīk normāli lauku kapiņi. Un kas ta tur tik sarežģīts, pāris reizes gadā aizbraukt un sakopt to dobtiņu?
Manuprāt, mūsējie kapi no ārzemju (tur kur tīrums ar skaisti zaļu zālāju un betona klucis virsū) kapiem atšķiras ar to, ka mums ir tā sirsnīgāk un mīļāk. Nevis jēli apglabāt un aizmirst.

Vairs neeksistee ierakstos taada lieta, kaa naave no vecuma. Naavei vienmeer ir kaads cits iemesls - sirds mazspeeja, trombs, nieres uzteica utt. Aarsta vai medmaasas sleedzienaa nekad neieraudziisi nomira no vecuma.

Nāve no vecuma? Vecuma izraisīta nāve, gaidīta.. sirdstrieka ir negaidīta. Slimība jau ir gaidīta nāve.

Bet interesanti, tomēr gribās sliekties uz to,ka dvēsele aiziet momentā pēc nāves un momentā ieiet jaunā ,tikko dzimušā ķermenī.

Tas viss ir ļoti... nu, pēc interpretācijas atkarīgs. Piemēram, pareizticīgie saka, ka mirušam cilvēkam ir vēl dotas 40 dienas, lai būtu šai zemē. 40. dienu īpaši piemin.

Agrāk bija pat tā, ka mirušo sēdināja pie galda, dažreiz vēl uzdancoja :) Bēres nebija gaudulīgais pasākums.

Tagad atstāj tikai tukšu šķīvīti aizgājējam. Nereti bēres nav tik skumjas, bet atkarīgs no cilvēka. Arī uz kapu svētkiem cilvēki nereti neiet gauduļot, bet gan satikties ar senneredzētiem radiem, apkopt vietiņu, pasēdēt, atcerēties. Tā ir skaista un iesakņojusies tradīcija, bet tā sadedzināšana vispār šķiet amorāla.
Nezinu, ko saka Šiva un man ir pilnīgi vienalga, ko viņš saka, bet sadedzināšana mūsdienās man šķiet tāda patērētāju kultūras sastāvdaļa. Salūza - izmetu, nomira - sadedzināju. Lai nav liekas klapatas. Briesmīgi. Man kā latvietei kaut kas tāls un svešs. Protams, ir gadījumi, kad sadedzināšana ir pieļaujama - ja cilvēks ir tāds, ka visa miesa sadragāta, bet pat tad ir iespēja izrādīt cieņu un nevērt vaļā zārku, vienīgi tā apziņa, ka viņš tur iekšā ir gabalu gabalos. Brrr... Bet tik pat labi arī krematorijā cilvēks ir zārkā, kremē jau zārku.

Marilyn, nu pavisam, pavisam aiziet pēc 40 dienām...

mana omīte , tiešām brauc uz kapu svētkiem kā uz svētkiem, takā viss atkarīgs kā mēs paši to uztveram :)

Un ja nemaldos, tad pareizticīgajiem bija kaut kāda.. sestā diena? Kad dvēsele pamet ķermeni un tad vēl līdz tai 40. dienai paliek uz zemes. Par to sesto dienu neesmu īsti pārliecināta, bet atceros, ka bija divas tādas pieminēšanas dienas.

sliecos piekrist annijai