Kapu kultūra Latvijā

Citiem kapu kopšanas tradīcijas ir tik iesakņojušās, ka pat neiedomājies teikt, kamdēļ būtu kapi jākopj katru otro nedēļu. Vismaz es neriskētu iztirzāt to tēmu ar cilvēkiem, kas regulāri brauc uz kapiem.

Jā, man arī labāk patīk ārzemēs, kur pliks lauks un plāksnes, ziedi, varbūt kāds rets koks. Uzreiz daudz gaišāka vieta, nav tāds baisa meža efekts.

Nepiekrītu. Es uz kapiem braucu, lai domās parunātu ar sev mīļajiem, kas vairs nav starp mums, iestādu puķītes, kuras viņiem kādreiz ir patikušas, lai viņiem prieks. Un tad, kad es braucu tās puķītes sakopt, kapiņam noslaukot putekļus, kā arī savācot apkārt sakritušās lapas/skujas/zarus, es neaizmirstu par maniem mīļajiem, strādāju, bet jūtos labi. Pēc darbiem pieņemts noskaitīt lūgšanu, nedaudz aprunāties. Tā kā uzkopšana noteikti nav vienīgais iemesls. Un es ļoti ceru, ka te nebūs nevienas, kurai tas tomēr ir.

Man patīk Latvijas kapu kultūra

Citreiz braucot garām pie sevis nosmīnu: kādam mājās dārza nav...

Krīt uz nerviem tas uzskats, par regulāru kapu kopšanu, puķu stādīšanu, apmeklēšanu.
Cilvēks ir savu nodzīvojis un nomiris. Viss. Pastāvīgā kapu apmeklēšana tikai dod papildus rūgtumu sirdī.
Vecmīlgrāvī pie kapu ieejas ir apmēram šāds uzraksts: Neraudi. Tavi mirušie dzīvo.
Nesaprotu to pamatdomu. Tā tāda nevēlēšanās pieņemt realitāti. Ja reiz nomira, tad nomira. Skan skarbi, bet nu tā tas ir.
Un pieminekļu uzstādīšana arī, un ja vēl foto tiek iegravēts..

Godīgi sakot, labāk lai tur kapos neviena nav, ar ko varētu parunāties.
Ja cilvēks ir pareizi nomiris, tad dvēsele gana ātri aizceļo tur, kur tai jāaizceļo. Un uz zemes palikušajiem nevajag to aizkavēt un censties uzturēt ciešāku saikni.
Bet ir gana daudz, kas nenomirst tik veiksmīgi, un tad nu kapi ir pilni ar starpstāvokļa radībiņām.

No vēdu viedokļa vispār pareizāk būtu sadedzināt miesu un izbērt pelnus tekošā ūdenī, tādējādi veicinot dvēseles ātrāku aizcelošanu. Ja miesa tiek aprakta, dvēselei grūtāk pamest mirošo ķermeni, un tas nav labi

Man mūsu kapu kultūra liekas par traku jau, jo tomēr grūti paliek visus kapus apkopt, it īpaši, ja daudz un dažādās vietās, vismaz tas par mani - tagad vēl ir citi ģimenes locekļi, kas palīdz sakopt kapus, bet tā kā no jaunākās paaudzes esmu viena Latvijā, tad nezinu kā tikšu galā ar kapiem, kas atrodas vismaz 3 dažādās vietās un vismaz 100km no Rīgas, bet nu pienākums un cieņa pret saviem radiem, neļauj to nedarīt, tāpēc es gribu, lai mani sadedzina un miers.

Gribētu, ka arī LV ir kā citur, kad lauks kur uzliek puķes un kāds nopļauj zāli, vai kāda urnu vieta, kur var aiziet un padomāt par viņiem, ja ir vēlme.

Lai arii es neesmu no taam, kas ir biezhi kapos, atbalstu domu par pukjeem un senchu pieminjas vietaam. Latvijaa ir speciga kapu tradicija ja taa var teikt. Liekas nesaprotama, cilveku miesas dedzinashana un liksana urnaas - paranormali.

Cilveks no zemes ir ceelies un zemei vinja miesas tiek atdotas. Kaps simbolizee atvertu mates kleepi. Mees No zemes celushies, par zemi (putekljiem) paliekam.

Zelta black: protams, ka mirushie dzivo, jo mums ir muzhiigaa dziviba (dvesele).

Pat reti ejot palidzet apkopt kapus, gribas aiznest kaadu pukjiti, aizdedzinat sveci. Ko nu vairak mirushajam vari aiznest? Nu jaa, vel tikai lugsanu.

Starp citu, Kapusvetku shii gada saraksts, sodien tieshi netisam uzduuros internetaa, ja kadai jabrauc uz laukiem vai majaam, varbut noder:

http://www.katolis.lv/main.php?parent=2785

Man atkal mūsu kapu kultūra liekas skaista. Es nebraucu piespiedu kārtā tos uzkopt, vienmēr domās padomāju par senčiem, kādi viņi bija, iestādu vai ielieku vāzē puķes, kuras viņiem kādreiz varētu būt patikušas. Ir in teresanti paskatīties kā katra ģimene iekārto savu radienieku ''mūža pagalmu''.

nu mirušajiem jau tiešām nav vajadzīgs tas vis.
tuvinieki tikai sacenšās savā starpā kuram lielāks piemineklis un kuram krāsainākas puķes

Patiik vairaak aarzemju variants. Kapu kults manupraat nodara lielaaku ljaunumu kaa labumu. Atraitnjiem, atraitneem ir gruutaak domaas palaist prom aizgaajusho dziivesbiedru, veciem cilveekiem biezji vien tas izsuuc peedeejos speekus, kad ir jaaiet un jaagraabj taas lapas ar stiivu muguru.

No vēdu viedokļa vispār pareizāk būtu sadedzināt miesu un izbērt pelnus tekošā ūdenī, tādējādi veicinot dvēseles ātrāku aizcelošanu

Lai nu ko, bet latviešu tradīcijas ir latviešu tradīcijas, un latvieši ir ļoti sena un gudra tauta. Agrāk pie latviešiem braukuši no visas pasaules mācīties dzīves gudrības. Visādas labas lietas ir dažādām kultūrām, bet latviešu kultūra ir unikāla ar savām kultūras bagātībām, kas neformulētas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ja dažiem cilvēkiem dziesma ir tikai dziesma, tad latviešiem dziesma ir kaut kas tāds, ko ar vārdiem nevar aprakstīt, kas cilvēkus tur kopā. Tas izpaužas arī kapu kultūrā, atceramies kaut vai tautasdziesmas par veļiem, visu, ko mēs esam ģimenēs redzējušas, to taču neviens mūsu vecākiem nav mācījis....

Iesaku mazāk ticēt šarlatāniem un naudas izspiedējiem no Šivas centra un vairāk ieklausīties mūsos pašos.

Mani vsvairāk saista kremēšana.
Nevēlos saviem radiem uzlikt tādu pienākumu, kā kapu apkopšana.

chanely, un kad dvēsele pamet mirušu ķermeni ?

Labāk pajautājiet Chanely, cik naudas viņa mēnesī atstāj Šivam par "attīrīšanās tabletēm", nevis klausiet viņas pravieša padomos par to, ka labāk mirušos tuviniekus ir dedzināt, nekā apbedīt kapos.

Nu, vēdu un veļu kultūra ir savā starpā vairāk saistītas nekā veļu kultūra un tas, kas šodien mums te notiek ;)

chanely, uz manu jautājumu arī lūdzu atbildīti, man tiešām interesē!

Marylin, tachu visiem skaidri zinaams, ka dvesele pamet kjermeni, kad cilveks nomirst.

Ewane, Tev ir kādas problēmas? Tev kaut ko esmu nodarījusi? No kurienes šādas negācijas?