Jau labu laiku cīnos ar domām. Un netieku galā.
Pirms gada iepazinos ar puisi, kas dzīvo Zviedrijā. Un ieķeršanās ātri vien pārauga mīlestībā, kad pēc mēneša pazīšanās jau devos kopā ar viņu atpakaļ uz Zviedriju. Un tā nu es te dzīvoju gandrīz gadu. Bez draugiem un ģimenes.. Un pamazām ieslīgu depresijā, jo darbu šeit atrast ir neiespējami. Vienīgais, ko daru = apmeklēju zviedru valodas kursus katru dienu. Bet tie beidzas jau plkst. 12:00.
No bezdarbības un vientulības krītu depresijā, līdz ar to arī mans draugs nav laimīgs, jo redz, cik man ir grūti.
Tā teikr, no mīlestības jau vien nepārtiksi. Neesmu mājsaimnieces tips.. Un man patīk lielpilsētas, bet dzīvojan mazā kūrorta pilsētā..
Dēļ tā, ka nevar šeit atrast darbu, dēļ tā, ka pietrūkst māju, apsveru domu atgriezties Latvijā, jo depresijas brīžos sāku domāt, cik man ļoti riebjas Zviedrijā utt. Bet es ļoti mīlu savu draugu, bet brīžam liekas, ka man dzīve aiziet gar degunu, esot te ar cilvēku, ko mīlu, bet praktiski sēžot 4ās sienās.
Grūti jau visu sarakstīt, bet vienkārši tik grūts lēmums, jo viņam Zviedrijā ir jāpaliek vēl vismaz 2 gadi. Bet es te nejūtos laimīga. Visādi esmu mēģinājusi iedzīvoties, bet nesanāk. Bieži esmu īgna, neapmierināta..
Bet atkal zinu, ka atgriežoties Latvijā, lai arī strādāšu un galva būs nodarbināta, es kritīšu depresijā, ka viņš man nav blakus.
ehh, koks ar diviem galiem.
419
