Čau!
Nekāds priecīgais ''čau!'' tas nav. Esmu sagurusi un nu jau nedaudz apātiska - sanervozējusies. taisoties iet gulēt, iedzēru nedaudz nervu zāļu - tāpēc apātiska.' (rudenī cīnījos ar depresiju, iekrājusies paliela zāļu kaudze, kas lielas krīzes brīžos vēl joprojām tiek likta lietā).
Esmu četrus gadus kopā ar savu draugu. Vai biju četrus gadus. Es nezinu.
Mēs dzīvojām kopā, pie maniem vecākiem, ar lieliem plāniem kopā attīstīt manas ģimenes māju, kur iekotelēties pašiem savā ligzdiņā. Esam dzīvojuši arī divatā īrētā dzīvoklī, bet esmu pārāk izlutināta - man vajag dārzu - tāpēc ar lielu prieku atgriezos privātmājā pie vecākiem.
Man taču 25 gadi, nu jau laiks domāt par bērniem un ģimeni, un precēšanos.
A precēties ne velna negribas. Formāli esam saderinājušies, bet nekad neesmu valkājusi gredzenu. Ir par lielu, bet nest pie juveliera samazināt nav lustes. Jo valkāt negribas.
Negribas arī bērnus. Nu dažkārt sagribas, pirms mēnešreizēm sevišķi uznāk trakums, ka bez maz apraudos, ieraugot mazus sīcīšus, bet tas ātri pāriet.
Nu tad šovakar esam ceļā uz šķiršanos, viņš savāca daļu savu mantu un aizbrauca pie vecākiem. Lai atvieglotu šķiršanās procesu, sarunājām, ka pašķirsimies uz dažām dienām, lai es bez viņa klātbūtnes varētu padomāt, ko darīt tālāk. Visticamāk mēs saiesim atpakaļ kopā.Tāpat kā tas jau reiz notika pirms 2 gadiem, vēsture atkārtojas (es jau teicu, ka neprotu izšķirties) . Bet ko tad, ja šī vēsture atkārtojas tad, kad tomēr esam precējušies un mums ir bērni?
Tās ir manas pirmās attiecības, ne es protu šķirties, ne esmu gatava sirdssāpēm.
Bet eh, vasaras vējiņš uzpūš un manas domas klejo pie citiem vīriešiem.
Ir jau jauks man (ex) draugs, sirsnīgs un vienmēr mani atbalsta un es viņam esmu 1.vietā (pēdējā laikā gan konkurēju ar viņa sportošanu un rumkolu pie datora līdz diviem naktī, kaut nākamjā dienā uz darbu jāiet, tas man totāli riebjas). un tad tā neuzņēmība - kaut ko viņš saņemas darīt tikai, kad es stāvu aizmugurē ar pletni. Diezgan nogugurdinoša loma man.
Kāda jēga dzīvot kopā ar vīrieti, ar kuru negribas ne bērnus, ne kāzas ne? Īpaši mani šausmina doma, ka viņa ģimene varētu kļūt par manu ģimeni, brrrr, tie cilvēki ir nu ļoti ''īpaši''.
Bet saņemties izšķirties - tur vajadzīga pamatīga drosme.
Šovakar viņam promesot, izrunājos ar savu ģimeni. Mans tēvs pateica, ka man esot pārāk ass raksturs un citu es diez vai dabūšot (paldies viņam! Vēl viens asaru blāķis un jauns skandāls ģimenē). Es gan to apšaubu, jo neesmu ne stulba, ne neglīta, ne garlaicīga, ne klusa.
Es nezinu, vai kāda man var dot kādu padomu. Laikam svarīgāk bija visu izlikt uz ''papīra''.
Ja kādai ir kas sakāms, esmu gatava uz visu! (tb-nosodījumu, mierinājumu, pamudinājumu, vienalga)
105
