Cilvēkiem ir diezgan raksturīgi koncentrēties uz lietām, kā tam nav, nevis novērtēt to, kas ir dots, paša iegūts. Vai jūs piekrītat? Kā ir ar jums? Par sevi runājot varu teikt, ka man ir ļoti aktuāla attiecību tēma, ko saasina līdzās esošie paziņas/draugi, kas dibina ģimenes, precas, bet es jau labu laiku esmu viena. Saprotams, ka ar vienu knipi es to neiegūšu, tas ir laikietilpīgi, lai kā arī gribētos šeit un tagad, tagad un tulīt. „Visam ir savs laiks” , manuprāt, ir viskaitinošākais teiciens, taču vistīrākā patiesība. Vienam tās ir attiecības, citam karjera, vēl kādam – izglītība. Mums katram ir kaut kas, kas pietrūkst, kam ir vajadzīgs laiks. Kā ,jūsuprāt, sevi uzmundrināt ļauties laikam, notikumiem un iemācīties novērtēt to, kas ir , nevis ieciklēties uz to, kā nav?
579
