Es parasti ātri aizsvilos, tad man vajag kādu brīdi atelpai, lai nomierinātos un saprastu, ka problēma nemaz nav tik nopietna, kā sākumā šķita. Kaut gan, ja sastrīdamies, es reti pirmā atvainojos un uzsāku sarunu (tikai tad, ja skaidri zinu, ka esmu pie kaut kā vainīga), jo esmu spītīga. Bet, ja draugs sāk bužināties ar mani, izprovocēt uz smaidu, tad aši salabstam. Ilgi dusmoties es nespēju. Strīdi un nerunāšanas periods, kas ilgst vairāk par pāris h, mums nav bijuši un cerams, ka nebūs arī. Es nevaru ilgi klusēt un dzīvot neziņā... tas mani smacē nost.