Beidzot kādam varu pateikt visu kā ir. Negribu iet pie psihologa, jo man tad tas arī būtu jāsaka mammai, bet nevaru iedomāties, ka viņai teikšu: ''Mamm, man ir vajadzīgs psihologs''. tas izsklausās tiešām dīvaini. Bet es tiešām esmu psiha, nejau mani jāspundē trako namā, bet es nevaru sevi novaldīt, es visu laiku uzvedos, ne tā kā bērns, bet kā veca tante kura nepriecājas par dzīvi. Ja man kaut kas nepatīk es bļauju pieņemsim uz māsu, dažreiz pat iesitu, pati to negribot, bet es nevaru sevi novaldīt. Parasti visu ko mamma pasaka es aizmirstu un dažkārt pat neesmu dzirdējusi. Ja arī daru izdaru pavirši. Es nezinu ko darīt, bieži man nervi saiet čupā man sāp galva un es raudu ļoti bieži, tas vairs nav normāli. Esmu gribējusi sev vnk iedurt ar nazi un nomirt, tā ir bijis ļoti bieži, vienreiz pat draudēju māsai sev iedurt. Parasti pēc kārtējā strīda viņu samīļoju un apsolu vairs un viņu nerāties, bet tā ir jau kādu 10mito reizi. Bieži esmu tuvu nazim un gribās vnk paņemt un beigt savu dzīvi, taču es eju pusaudžu baznīcā un tur stāsta, ka pēc pašnāvības nonākšot ellē. Tikai tāpēc es esmu vēl dzīva. Bet kad atkal viss ir labi es priecājos par to, ka neesmu uztaisījusi pašnāvību, jo viss taču ir labi. Taču var pienākt diena, ka neizturēšu un uztaisīšu pašnāvību, man ir bail, es gribu vēl dzīvot. Zinu tas ir atkarīgs no manis, bet dusmās es varu nodarīt sev pāri.
Lūdzu pasakiet man ko darīt, jo man ir bail, tas ir stulbi, es zinu, bet man tiešām ir bail no sevis.
6
