Nezinu īsti kā mūsu attiecībās tas ir sanācis, bet mans vīrs ļoti labi apzinās, ka daudz ko spēju izdarīt pati un bieži pat ātrāk un labāk par viņu (visādus tehniskus risinājumus). Ja viņš nav blakus, tad mierīgi iztieku bez viņa - i korķus varu nomainīt, i burkas atvērt, i plauktu pie sienas piekārt, riteni mašīnai nomainīt u.tml. Bet, ja viņš ir blakus, tad es neiespringstu un bieži vien atļaujos būt nevarīga un nezinīte. Viņš to ļoti novērtē un necenšas man pamācīt un paskaidrot, kas un kā būtu jādara. Dažreiz es palūdzu, lai pastāsta kā viņam tas ir izdevies (kaut pati lieliski to zinu) vai arī, ja ir situācija, kad es jau sen zinu risinajumu, bet viņš vēl domā - tad es labāk paklusēju un sagaidu, kad viņām pašam "aizies". Viņš jūtās kā īsts vīrietis tādos brīžos!
Manuprāt, tev ir jāparāda, ka spēj pati arī tikt galā, bet, labprāt paļaujies un stirpo vīrieša plecu...