Lūpas mešana!

manējais domā, ka es bieži apvainojos par sīkumiem, varbūt tā pat nav apvainošanās, bet bēdāšanās. es ļoti visu ņemu pie sirds, bet ļoti ātri pāriet.

ātri ņemu visu pie sirds. sekundes jautājums - un lūpa uzmesta. tik atri tas man nepāriet, varu nerunāt visu dienu.

Esmu visai rūdīta lūpas uzmetēja :D
Dažreiz gražojos kā bērns, kaprīžojos, pat piesitu kāju pie zemes.
Pašai traucē, ka tāda esmu, bet neprotu mainīties, kaut ļoti cenšos.
Manējais nav pat ieteicis kaut ko mainīt, pati saprotu, ka esmu pieaugusi sieviete, ka vajadzētu savādāk uztvert nepatīkamo, bet nuuu-laikam vēl jāaug :D

Nē, tas nav man raksturīgi.

Tracinoši,bet es arī bieži par visu ko uzmetu lūpu!!!Kaut ko ne tā pasaka vai man nepatīk un viss,sadusmojos,lūpa uzmesta!Tāpēc man vīrs saka-ir traki un grūti ar mani!Es pati to ļoti pazinos,ka ar manu temperamentu un raksturi ir grūti!

nu reizi divos mēnešos man sanāk uzmest lūpu. varbūt arī retāk. tā pa jokam uz īsu brīdi mēs uzmetam lūpu viens uz otru katru dienu. ir arī bijuši nopietnas lietas, kad neesam sarunājušies visu dienu, bet mēs zinām vnk robežas, līdz kurām iet. un priekš kam teikt cilvēkam jokus, ja tas viņu aizvaino?
agrāk varēju baigi bieži uzmest lūpu, bet tagad cenšos to nedarīt, jo man pašai riebjas, kad sabojāts garastāvoklis. mēs apzinamies, kad joks ir joks, bet, kad tiek kas nopietns pateikts un kad labāk otram nekāpt uz varžacīm. bet neceļu spuras gaisā par katru nieku, jo tā arī nav dzīve. nu nav otram jāsadzīvo ar nepārtrauktām manām kaprīzēm un jāsatraucas par katru pateiktu/nepateiktu vārdu. tas nenozīmē, ka var runāt un domāt ko grib, bet es nevēlētos dzīvot visu laiku kā ejot pa naža asmeni.

man ir tas pats,ļoti bieži dusmojos par visādiem niekiem un puisim tas sāk apnikt un saka,man sak apnikt,ka tu apvainojies pr visādiem sīkumiem. |es smuki saģērbjos,aizeju viņam pretī pēc darba,sagatavoju vakariņas,bet viņš neko nesaka par jauno izskatu ,butu pateicis kaut,cik ļoti skaisti izskatos. Nopirku jaunu kleitiņu,viņš atzina,ka viņam nepatīk. Cik ātri dusmmojos,tik atri man tas viss pāriet.

Manam draugam tas riebjas, bet mēdzu pa reizei uzmest kārtīgu lūpu. Dažreiz par nopietnām lietām, bet viņam tie vienmēr ir sīkumi un tad man jautā, ko espūcējos?! :D

Man pārie kā kuru reizi, bet varu nerunāt nedēļām ilgi, bet nu viņš parasti ti nepieļauj :D Lien klāt un mēģina, protams, salīgt.

Tikai par nopietnām lietām, un ja tā notiek, tad pamatīgi.

Par sīkumiem neapvainojos. Ja apvainojos, tad uz piecām minūtēm, daļēji pa jokam. Tas nav nopietni.

Toties par lielām lietām - reti un pamatīgi. Bet tad arī tas ir pelnīti.. Tiesa, nemēdzu dusmoties baigi, apvainoties, nerunāt, un citas blēņas - vienkārši kļūstu vēsāka, kamēr tieku ar sevi galā un situācija atrisinās.. Noteikti neturu ļaunu prātu uz cilvēkiem nekad, netaisu drāmas. Bet piefiksēju, ka tas cilvēks tā un tā rīkojas, un paturu to prātā, gan attiecībās, gan ar vienkārši draugiem.