Attiecības to sākumā

Mūsu attiecībās viss sanāk otrādi. :D Sākumā bijām tādi stīvi un nepazinām viens otru, taču tagad - jo labāk iepazīstam, jo vairāk mīlam. Mums laikam mūžīgi ir rozā periods, jo arī tagad nespējam atrauties viens no otra. Tūlīt būs jau 5 gadi kā esam kopā. Taču, ja mēs nebūtu gājuši cauri visām attiecību peripetijām, šaubos, ka raudzītos viens uz otru kā tagad. Apdāvinājušies nekad neesam. Man lielākā dāvana ir tad, kad mīļotais vīrietis novelk man kurpes, lai noslaucītu uz kājas uzgāzto dzērienu. Arī paziņu lokā vienmēr saņemam komplimentus, ka no malas izskatāmies kā tikko iemīlējušies.

Tieši tā arī ir, ar laiku daudz kas mainās.

No saakuma bijaam miiliigi duudojoshi balodiishi, tagad peec draugu izteikumiem atgaadinaam paari, kurhs ir preceejies jau gadus 30. :D Esam viens otram liidziigi kljuvushi un meedzam viens otru pavilkt uz zoba.

Kas ir mainījies? Nu vairs nesiekalojamies viens gar otru. Nav vairs nepieciešamības pēc nepārtrauktas tuvības - skūpstiem, apskāvieniem, sex. Nav tā, ka visas domas tikai par mīļoto un neko citu nevar padarīt. Nenotiek nepārtraukta sevis pucēšana, bet pietiek ar elementārām sevis kopšanas lietām. Neutraucies vairs, ko viņš par tevi padomās, ja izskatīsies, izdarīsi vai pateiksi kaut ko ne tā.

Sarunas kļuvušas daudz nopietnākas un vairs ne tik daudz "par mums" tēmu, bet vairāk "par visu pārējo". Saprotamies no pus vārda, zinām viens otru gana labi - un tas tiešām ir tā dziļi un stabili kā dvēseles radiniekiem, kuri kopā jau ir veselu mūžību un daudzam ir iziets cauri kopā. Esam kļuvuši ļoti līdzīgi - līdzīgi žesti, runāšanas veids, mīmika, pat izskats.
Sex ir kļuvis daudz "sarežģītāks" - tam ir pavisam cita nozīme, cits saturs, un cits mērķis.
Mīlestība ir jūtami attīstījusies un kļuvusi par pavisam savādāku kā likās sākumā (grūti aprakstīt sīkāk).
Attiecībās parādījusies rutīna, kas ir kā noteikti rituāli un tradīcijas, pie kuriem ir pierasts un bez kuriem ir grūti iztēloties savu ikdienu.

Man nepatīk tieši tas sākuma posms, bet kā gan lai draudzējas ar kādu, tam neizejot cauri, ehh :D
Un man ir tieši pretēji - nekad nav bijis tā, ka paliek sliktāk - tieši pretēji, vairāk iepazīstot vienam otru, arvien labāk! :) Tam, kādēļ, neesam kopā, iti iemesli, bet ja puisis krasi mainītos pēc laika, vairs nebūtu mīļš neveltītu uzmanību un sāktu mani uztvert kā pašsaprotamu lietu, tad nekā laba tur vairs nebūtu un visu gan jau izbeigtu, vai vismaz liktu noprast, ka man tas nav pieņemami :)

Hmm.. toreiz un tagad.. :)
Toreiz mazāk pazinām un izjutām viens otru, bijām apdedzinājušies no pagātnes.. tāpēc varbūt abi bijām piesardzīgāki viens pret otru, varbūt pat nedaudz stīvi :)

Bet laika gaitā viens otram atvērāmies arvien vairāk, ik dienas atklājām viens otrā jaunas pozitīvas rakstura iezīmes. Arvien labāk sāku apzināties, cik viņš fantastisks cilvēks :)

Šodien esam daudz atklātāki un kaislīgāki :)

Pagaidām nekur nemainīju, ka kāds būtu teicis, ka ir kļuvis sliktāk. Tas, ka vairs nemīlinās viens gar otru nemaz nenozīmē, ka tas ir slikti (vismaz manā gadījumā). Tas ir tā dabiski. Ir gan skūpsti, gan apskāvieni, gan viss pārējais, bet tas nenotiek vairs ar tādu "bada"sajūtu, ka ne nociesties nevar...

Es pilnībā varu parakstīties zem Neons vārdiem - manas attiecības attīstījušās ļoti līdzīgi. :)

Liels prieks lasīt, ka lielākajai daļai meiteņu ar laiku viss tikai kļūst arvien labāk! :)
Par sevi... Kopā esam nedaudz vairāk kā 2 gadus. Joprojām ļoti patīk apskāvieni un mīlināšanās (tikai ne sabiedriskāš vietās). Attiecību sākumā bija vairāk tauriņi vēderā, visu laiku gribējās būt kopā. Tagad ik pa lkaiciņam gribas būt šķirtiem, lai sajustu to ilgošanos un atkalredzēšanās prieku :) Attiecības kļuvušas atklātākas, varbūt ne tik noslēpumainas kā sākumā. Sex kvalitāte viennozīmīgi ir tikai uzlabojusies, jo sākumā galīgi negāja :D

Neons - tas nebija adresēts kā salīdzinot ar tevi vai ar kādu citu :)

Man tik gads attiecībās pašreizējās, bet nekas tā krasi nav mainījies, uztvere tā pati, jūtas tās pašas, vienīgais ka uz randiņiem neskrienas, bet to aizvietojām ar kopā gatavošanu mājās ;)

Persephon, iespējams. Vienīgi tavs komentārs parādījās pēc tam, kad dažas ieminējās, ka vairs nenotiek tā mīlināšanās. Tad nu nopratu, ka tas ir kā komentārs par to.

Mani savukārt apbēdinas tas, ka atttiecībās pēc ilgaka laika vairs nav kā sākumā - tā ilgošanās, sms ntās reizes dienā, kad otrs katru dienu skatās albumu draugos, kad dāvina ziedus tapat vien. Man pietrūkst, ka nav kā attiecību sākumā, kad viss bija tik bezrūpīgi, kopā varēja skraidīt un darīt muļķības, smieties, nu vienkārši lidināties pa gaisu!
Tagad ir... ir kā ir. Tas otrs cilvēks ir mīļš, bet nav vairs kāju trīcēšanas, satraukumu un roku svīšanas pirms randiņiem. Nav kā sākumā, kad katra tikšanās ir tik tik īpaša. Pēc laika cilvēki ir kopā, protams ir bučas utt, bet ne vairs tadā atmosfērā. Viss ir tā mierīgi, stabili. Pietrūkst kaut kāda azarta un visvairāk tā, ka attiecības ir tīras, nesamaitātas, jo sākumā cilvēki ir tikai labi un mīļi, bet esot kopā ilgu laiku reti kuram pārim nav bijuši kādi sāpīgie brīži, kas šīs attiecības zināmā mērā aptraipījuši un vairs viss nav tik balts un pūkains.

Varbūt esmu dumja, bet man visu laiku bail ka vīrietis aizies. Man liekas, ka viņiem tos taureņus tik vajag, tiklīdz ar kādu ''ķīmija'' būs, tā aizskries. Cik esmu sastapusi, daudzi uzskata, ja viss ir ierasts (kā jau ilgās attiecībās), tad tā nav īstā sieviete blakus, jo viņi domā, ka pareizi ir tā, ja visu laiku jūtas kā sākumā...

Ehhh, kāpēc gan viss tā mainās :( A man gan žēl.

Ar gadiem attiecības mainās. Esam iemācījušies labāk iziet no strīdīgām situācijām, labāk saprotam viens otru. Esam vairāk droši un varam pilnībā paļauties viens par otru. Labāk saprotam ko kurš un kā vēlās.
Esam kopā iesaistījušies tādās lietās kuras agrāk bija galīgi nepieņemamas.

Es labāk nemaz nedomāju, asaras acīs kad atceros kā draugs atnāca ik pa laikam ar ziediņiem, vienkārši bez iemesla... Toreiz nebija nekā par ko strīdfēties, nekādu iemeslu greizsirdībai...
Varbūt man žēl tapēc, ka attiecības pēcšiem gadiem vairs nav tīras un pūkainas, tikai pozitīvisma pilnas..

attiecību sākumā parasti liekas, ka šīs atticības jau nu centīsies nesabojāt..bet tas diemžel neizdodas.

Katrā ziņā labi bija attiecību sākumā un ir labi arī tā kā ir tagad. Mainījies ir daudz kas, bet nesūdzos un negribētu atpakaļ attiecību sākumu, jo nesaku, ka tas bija labāks. Katrā savi plusi, savi mīnusi ;)

Attiecību sākumā abi centāmies viens no otra izdabūt izsapņotās ''ideālā partnera'' īpašības, gandrīz viss (atskaitot rītus..) bija neērti un samāksloti, ar pārpratumiem, nemācējām izrunāties, saprasties, atzīties. Tikai tagad, pēc vairāk nekā gada, jūtos patiešām laimīga (ticu, ka viņš arī). Atzīstamies mīlestībā, sekss kļūst arvien labāks, jūtamies brīvi.. Tomēr, domāju, ka progress (vai regress) attiecībās atkarīgs no cilvēka. Mūsu gadījumā tā ir, jo abi esam dziļie ūdeņi, kurus tikai izpētīt un izpētīt..

Ļoti daudz kas ir mainījies. Taču, man tas šķiet normāli un es pēc tā sākuma absolūti neilgojos. Šobrīd dzīvojam kopā un tāpēc, piemēram, mums atkrīt kaut kāda baigā zvanīšanās katru dienu, jo satiekamies dzīvoklī un visu varam pārrunāt.
Man patīk, ka viss ir mierīgi, ir ikdiena utt.

Pluss tas, ka esmu līdzsvarotāka un mazāk apjukusi par dzīvi kā tādu, mīnuss varētu būt daži lieki kilogrami :D