Man arī būtu bail no tādas naudas. Es droši vien pusi noziedotu labdarībai, katram pa daļai- daļu bērnu namiem, daļu dzīvniekiem, daļu veco ļaužu pansionātiem, daļu medicīniskajai pētniecībai. Pārējo sadalītu ģimenes locekļiem- nodrošinātu vecmāmiņai un vecākiem vecumdienas, droši vien ieguldītu, lai var dzīvot no procentiem, nekādā gadījumā negribētu atņemt viņiem prieku rušināties dārzā un tā. Es pieņemu, ka mamma ieguldītu naudu uzņēmumā, lai varētu saviem darbiniekiem nodrošināt darbu. Sev- dzīvokli, mašīnu, draugam studiju kredītu nomaksātu. Ļoti gribētu palīdzēt attālākiem radiem, kas cīnās laukos, bet nezinātu, kā to neuzkrītoši nokārtot. Atliktu bērniem, mazbērniem studijām un dzīvokļiem. Turpinātu strādāt un atvaļinājumos atļautos paceļot... No vienas puses tāda nauda nodrošina brīvību, no otras puses- nenormāla atbildība...