Kam būtu 1. jāzvana?

Tev jāzvana. Iespejams viņa vakarā apdomāja savu sacīto un gribēja atvainoties. Tagad viņa apvainojās, ka nepacēli.

Pa ātru nospiedās, lai saglabātu.
Turpinājums.

Neesam vairs runājušas kopš tā laika. Vai man būtu pirmajai jāzvana, jāizrāda kaut kāda iniciatīva vai cilvēkam ir absolūti pie kājas?Es tak neesmu viņai nekāds džeks, kuram pakaļ jāskrien, ka vienreiz uzzvana un ja neceļ, tad, lai iet dirst.


Nezinu ko domāt.

kad gribēsi, tad arī pazvani

Bet kādēl man būtu jāceļ uzreiz kā uzzvana? Pietam tajā vakarā es ilgi nomierināties nevarēju un negribēju runāt vispār. Pietam apvainoties par to, ka es necēlu ir sīkums salīdzinājumā ar visām tām riebeklībām, kuras viņa pateica.

Matei vajadzētu būt gudrākai , tas manuprāt. Taču ja Tevi tas nomāc , ņem un uzzvani. Būsi labāka :D

Kamēr Tev ir sakāpinātas emocijas, labāk nezvani! Bet domāju, ka Tev būtu jāzvana pirmajai, jo mamma taču Tev zvanīja, bet Tu necēli.

Bet man ir dusmas, jo man tuvs cilvēks atļaujas ko tādu teikt, un pēc tam vēl ignorēt visu. Kādēļ man pašai būtu jāzvana? Tad sanāk, ka vienmēr varēs runāt to, kas pagadās, jo es redz piedošu un tam nekādu seku nebūs.

Nu tad nezvani, jo tev aizvainojums vēl nav pārgājis, ja pati kaut kad jutīsi, ka vēlies zvanīt, un māte pirmā nebūs piezvnījusi, tad varēsi zvanīt, tagad vēl nogaidi, jo var redzēt, ka tev viss šis vēl diezgan svaigs liekas. ;)

Man emocijas sakāpinātas bija tajā dienā, bet nu ir pagājis jau pus mēnesis. Laikam jau te ir jāpiebilst, ka arī ikdienā pārsvarā es viņai pirmā zvanīju.

Lai vai kā, tā ir Tava māte! Un katram tāda viena. Viņa Tevi iznēsāja un dāvāja dzīvību.

Es vispār nestrīdos ar cilvekiem un kur nu vēl ar ģimeni. Man tā ir svēta lieta, tāpēc iedomāties, ka es ignorēju mammu.. nu nezinu, es zvanītu un izlīgtu mieru.

Varbūt, ka kļūdos, bet vai tev gadījumā ar māti jau tā nebija diez ko labas attiecības?
Bet nu tas nebūtu no svara..
Pēc tava teksta, jautājumiem kaut kā liekas, ka tu nevēlies pirmā zvanīt, vismaz ne tagad...

Nē, es pirmā nezvanīšu. Un pati vien vainīga pie visa. Acīmredzot cilvēkam tāpat ir labi, ja reiz ne interesējas, neko. Iepriekš jau mums nebija nez kādas tur mīļās mātes-meitas attiecības. Kur nu vēl tagad. Vienkārši ir sāpīgi, ka cilvēks tik pretīgi izrīkojas un nemaz nemēģina neko vērst par labu. Domāju, ka vispareizākais, spriežot pēc visa, būtu likties mierā un aizmirst. Kas bijis, bijis, un kā nav, to mākslīgi nevar radīt.

Vai man būtu pirmajai jāzvana, jāizrāda kaut kāda iniciatīva vai cilvēkam ir absolūti pie kājas?

Nē, es pirmā nezvanīšu.

Pati atbildēji :) Liels aizvainojums vēl Tev ir.

Es neesmu bezemociju radījums, lai situācijās, kuras tvi provocē, nestrīdētos, tikai tādēļ, lai nebūtu strīds.
Un bērna iznēsāšananedod nekādu attaisnojumu cūciskai rīcībai. Tas nenozīmē, ja es tevi piedzemdēju, tad varu atļauties, ko vien vēlos.

Es arī uzskatu, ka Tev viņai būtu jāpiezvana - jo viņa Tev zvanīja pirmā... Lai nu kā, bet viņa ir Tava mamma, nevis kāda paziņa vai džeks - kuram varētu atriebties ar "ignoru" ... Tas jau nenozīmē, ka Tev ir jāpiekrīt viņas viedoklim, vai viņas rīcība jāatzīst par pareizu. Vienkārši paliekat katra pie savām domām un salīgtat mieru ;)

mamma ir un paliek mamma! :)

Es piezvanītu sevis dēļ, lai palaistu situāciju, neglabātu tās dusmas.
Pateiktu, ka, vot, zini, bija sāpīgi to dzirdēt utt.

Mana mamma nekad dzīvē nav man atvainojusies. Kaut kā tā iegājies, ka ja viņa sarunā muļķības, kas mani aizvano - tad atvainošanās jau ir pats fakts, ka viņa vienkārši piezvana un uzmeklē mani pirmā. Toties, es gan vienmēr atvainojos. Ir tādi cilvēki, kam lepnums un sava taisnība stāv pari visam...

Bet tev es iesaku - neķert kreņķi. Pati drīz būsi mamma (ja pareizi atceros). Domā labāk par savu mazuli, savu jauno ģimeni. Un visas negācijas atstāj "aiz borta". :)

Nu jā, mana mātte būtībā nekad neiziet uz kontaktu pirmā - ne zvana, ne skypā raksta, tikai mēdz e-pastus uzrasktīt. Bet vienmēr ir pārmetusi, ka es viņai nezvanu, neatskaitos, nerakstu u.t.t. Es nekad nesapratīšu to, jo uzskatu, ka viņa var arī pati piezvanīt, ja grib kaut ko uzzināt, nevis gaidīt tik, ka es zvanīšu un, ja nezvanu, tad stresot, psihot u.c., bet ne piezvanīt un apjautāties.
Lai nu kā, tavā gadījumā, ja vari bez kontaktēšanās ar māti iztikt, tad nezvani. Visi esam pieauguši cilvēki un ir jāmāk atvainoties, ja esi palaidis muti. Ja māte nevar un nemāk atvainoties, nu tad neko... Lai dzīvo vesela!