Skaudība

Mazāk skaties uz citiem, vairāk uz sevi.

Nu ko tev teikt, nav dzīvē taisnības! :D

Pilnīgi normāli!
Katram reiz uznāk šādas skaudības :D

Kad tev būs viss ko esi iecerējusi iegūt, tev būs vienalga :)

P.s. mazliet gan mulsina, ka par draudzeni tā, bet nu pāries :)

Agrāk ļoti nemācēju priecāties par citiem. Šī iemesla dēļ gandrīz izjuka mana draudzība ar vienu no labākajām draudzenēm. Bet ar laiku es sapratu, ka draudzene jau nav vainīga, ka man neveicas vai es neesmu dabūjusi to, ko es gribu. Es pati veidoju savu dzīvi, savukārt viņa - savējo. Un tā ir tikai mana problēma, ja es savējo nemāku izveidot tā, kā pienākas.
Roku uz sirds liekot, varu pateikt, ka no šīs nepriecāšanās kaites esmu izārstējusies. Es taču gribu, lai manas draudzenes ir laimīgas, tad kāpēc viņām to nenovēlēt un par to nepriecāties?

Melo tas, kurš nekad nav skaudis.
Ar skaudību vairums no mums ir kādreiz saskāries. Man, piemēram, vairumā gadījumā tā ir bijusi labvēlīgā skaudība- kad Tu no sirds priecājies par otra prieku, bet no otras puses sirsniņā nedaudz ķeras, ka pašam tā nav paveicies. Es neuzskatu sevi tāpēc par sliktāku.Galvenais ir analizēt sevi un noskaņot pozitīvi, ka Tev arī ir visas iespējas sasniegt daudz un koncentrēties uz savu laimi:) Galu galā, nevienam neesmu vēlējusi tāpēc sliktu:) Zinu, ka esmu labs cilvēks.
Patiess stāsts. Manai ģimenes paziņai-ekstrasensei pirms daudziem, daudziem gadiem bija atnācis klients-Vladimirs Putins. Viņš viņai sūdzējās, ka nespēj pārdzīvot, ka dzīvē vairākiem viņa kolēģiem, draugiem dzīvē karjerā ir izdevies sasniegt vairāk nekā viņam. Tagad viņš ir Krievijas prezidents un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē- vai tad sūdīga karjeras izaugsme?:D

Saudība

Es to sajūtu it visā no savas draudzenes puse.
Ar tādiem cilvēkie labāk nekontāktēties, jo šķiet, ka tie, kas apskauž, izdarīs 'tā, ka neies nekurā galā.

Nevienam nepatīk, ka apkārt vieni neveiksminieki, taču, kad draugiem labi iet, tad skauž :D
Es vienmēr cenšos savas skaudīgās sajūtas pārvērst motivācijā, galu galā, katra sasniegumi atkarīgi no tā, cik daudz pats dara.

Pirmajā brīdī man arī noskauž,kad uzzinu,ka draudzenei ir kāds notikums gadījies,bet tas ir uz īsu brīdi. Jā, viņai ir karjera, jauns, atbildīgs , ļoti labi atalgots amats, bet man ir izdevusies privāta dzīve, bet viņai nē. Un kad kādam stāstu par to draudzeni, saprotu,ka patiesībā ļoti lepojos,ka man ir tāda draudzene. Man liekas, ka pirmās emocijas uz jaunumiem neliela skaudība, ir normāla parādība.

esmu gatavu izvairītes no kurpēm! latviešiem skaudība ir raksturīga :)

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.
:D

Man, savukārt, skaudība, kad izlasu, cik miljonus dažubrīd pat dzīves pabiras loterijā laimējušas, un jau zināms, ka coke un izpriecās notrieks, kamēr es... nu tik lietderīgi izterētu, jo es esmu laba! :) Nē, es to nopietni. Atzīstos, man arī mēdz skaust.

Bet, ja reāli padomā, ir, kam reizēm veicas vairāk, ir, kas visu dzīvi ar apzinīgu darbu un pareizu rīcību "pretī saņem" mazāk nekā kaut kādi vējagrābšļi. Domāt, ka tas nav taisnīgi, neko nemainīs. Centies vairāk, izaicini sevi vairāk, ņem un pati nomaini tizlo darbu nevis gaidi, kamēr tāda izdevība parādīsies (respektīvi - sāc meklēt jau pati) utml. ;)

Katrs ir pats savas laimes kalējs ;)

Man ari ir bijis ta, ka uznak skaudiba par kada panakumiem, bet tad es meginu uz situaciju paskatities veesu praatu. Ja cilveks ir kaut ko sasniedzis, tad vins to ir pelnijis. Jaa, ok, skolas laika neiespringa, bet tad vinai ir citi trumpji, kaut vai tie pashi sakari. Vispar zinu vairakus cilvekus, kuri skola nemacijas izcili, taa teikt, vilka uz sekmigajam, bet ir panakushi daudz vairak neka tie ''zubrishi''. Kapec? Tapec, ka viniem ir rakstura ipasibas, kas palidz izsisties, piemeram, merkjtieciba un, jaa, biezhi vien bezkauniba, kas piemeram, nepiemit man.

Priecajies par draudzeni, un ciinies par sevi. Lai vinjas panakumi ir kaa motivacija tev - ja vina var, tad tu ari vari. :)

Man bija posms, kad diezgan stipri apskaudu kādu paziņu - viņa studeja, ieguva tiesības un draugs bija romantikas iemiesojums. Pēc kāda laika uzzināju, ka viņas dzīve nemaz nav tik rožaina, bet draugs nav īsti normāls. Sapratu, ka lielāko tiesu esmu pati piedomājusi klāt un neesmu novērtējusi to, kas ir man un nav viņai. Tgd nedomāju par to, kā iet citiem. Vairāk koncentrējos uz savu ģimeni un tās labklājību.

skaudība var paradīt to, ko tu pati gribi! izskatās, ka nejūties novērtēta, vēlies labāku darbu. visas iespējas sevi realizēt. jā, mūsu valstī, varbūt tas ir grūti, bet ne neiespējami. :)

Viedoklis, ka draudzene stāsta, cik visssuperīgi, jo īstenībā jūtas sūdīgi un vienkārši grib pacelt sevi citu acīs, un patiesībā ilgojas pēc tik parastas dzīves kā tavējā?

Pēc kāda laika uzzināju, ka viņas dzīve nemaz nav tik rožaina

Pilnigi piekritu, nu nav vienmer viss ta ka izskatas. Daudziem ir perfektas maskas, tachu realitate krasi atshkiras no radita iespaida.

nu viņa nav pie tā vainīga, ka tu nemeklē labāku darbu. cilvēkiem parasti neveicas VISUR. tici man, ja tu uzzinātu visu par viņas dzīvi, tu visticamāk vēl ilgi pateiktos Dievam, ka tu esi tu, bet viņa ir viņa.

Skaudība, hmm tas piemīt katram veselīga skaudība jaunībā, vēlāk tikai pamani to patieso seju , kas slēpjas zem citu skaistās dzīves... un visbiežāk tie ir kredīti, tas ir nepietiekams laiks saviem bērniem, intīmās dzīves kritiens uz leju, vīrs kas izvēlas brīvdienās kaut kur aizmukt, šefs kurš ir pēdējais cilvēks ar kuru gribētu aiziet kafijā utt, diemžēl tas ko es uzsveru ir taisnība, tamdēļ ļoti der vietā teiciens, esi uzmanīgs ko vēlies, jo tas var piepildīties... es labāk dzīvoju pieticīgāk, bet neesmu kredītos, es labāk daru darbu ko mīlu, un saņemu dažus eiro mazāk utt. Bet noteikti es vairs lielajam glamūŗam ko saka man draudzenes nedomāju waw kā viņai veicas, stāsts apakšā vienmēr ir viens un tas pats, kredīts, jāstrādā, jo jāatmaksā kredīts utt. Vārdu sakot lieki ir skaust. Ir jāiemācās priecāties par sevi un ja draudzene grib pastāstīt, cik viņai labi iet, tad jāiemācās klausīties un novērtēt citu sasniegumus. Jo bieži vien, ja cilvēks patiešām prot lekt augsti, ir jāņem no tā mācība, nevis aaa, viņa to nav pelnījusi.

Nu te nav gluži tas, ka pats sasniedz tik daudz, cik dara. Tā bieži nenotiek. Šī draudzene vispār studiju laikā bija pohujiste, bet noveicās ar pazīšanos un dabūja labu amatu. Nu jā, iespējams arī viņas apķērība palīdzēja tur noturēties. Bet par ko man arī skauž, ka citiem ir tās spējas sevi pierādīt, bet man gluži nav. Tagad es vispār izklausīšos nu noteikti ne pēc draudzenes, bet nu man tā meitene reizēm liekas, kā lai maigāk pasaka, ne ļoti gudra, bieži viņai loģika nestrādā. Nu, iespējams, ka tā liekas tikai man, ja jau viņai veicas, a man nē. Bet arī par to ir skumji, ka es nevaru novērtēt cilvēku, bet nu man jau liekas, ka varu. Ai..

Es vienreiz izārstējos no skaudības un nu ar lepnumu varu teikt, ka ar šo kaiti vairs neslimoju. Protams, nerunāju par labvēlīgo skaudību, kā Liene to nosauca, bet gan ar to otru. Vienkārši tajā brīdī, kad nāk virsū skaudība, es iedomājos pašu labāko, kas man ir, bet otram cilvēkam nav. Te es nerunāju par kaut kādām taustāmām lietām, bet citām. Tomēr reizēm skaudība sabojā manas attiecības ar draugiem tikai tā nenāk no manas puses.

Stāsts iz dzīves. Man bija viena draudzene. Nu ārkārtīgi skaista, tiešām - kā bilde. Kādreiz apskaudu viņu, bet tas kaut kā pārgāja. Vienmēr biju domājusi, ka esmu zemāka, ar to samierinājos un vienkārši izbaudīju mūsu draudzību. Kad man piedzima meita, izrādījās, ka viņa neko tik ļoti uz pasaules negrib kā mazuli, bet viņai ir problēmas ar tā ieņemšanu. Kopš tā laika mēs vairs īpaši nekontaktējamies, jo viņai ir grūti uzturēties manā klātbūtnē tieši šī iemesla dēļ - viņai skauž. Es arī nebāžos virsū, jo zinu, cik tā ir riebīga sajūta. Ir cilvēki, kas to nespēj sagremot, it īpaši, ja visu dzīvi neapzināti ir jutušies pārāki par tevi.

Vēl kāds stāsts, tiesa daudz prastāks. Man ir vēl kāda draudzene, ko arī par daudz ko dzīvē varētu apskaust, bet es to nedaru. Un tomēr viņa nespēja pārdzīvot faktu, ka mēs ar draugu nopirkām jaunu mašīnu. Lieta tāda, ka man nezinot viņi ar draugu jau 2 gadus krāj tieši tādai mašīnai, kādu mēs nopirkām (mums tā bija mirkļa izvēle).

Man šie gadījumi liekas TIK smieklīgi, jo abas meitenes ir tik lieliskas, apbrīnojamas, veiksmīgas, cik es, iespējams, nekad nebūšu. Un tomēr - viņas kaut kādā veidā apskauž mani. Tāpēc es ļoti priecājos, ka pati šo sajūtu māku apspiest vismaz neveltot to citiem, jo tas, ka cilvēks, kuru uzskati par savu draugu, tevi apskauž, nudien nav nekas patīkams, vismaz man.

DIO, + tam, ko Tu šeit pieminēji, vēl gribu piebilst, ka cilvēkiem piemīt tieskme idealizēt citus, pašiem savās domās piedēvēt to, kā apskaižamajam objektam nemaz nav un pēc tam pašiem mocīties, ciest un pārdzīvot:D

Teiksim, Andris regulāri redz, ka Jānis pastrādā dažas stundas dienas vidū un iet spēlēt tenisu, kamēr Andris raujas melnās miesās un viņš šādu dzīvesveidu tāpat nevar atļauties. Un Andris sāk viņu skaust - redz, kāds viņš veiksminieks, par ko viņam tas? Lai gan patiesībā tas ir visai šaurs skatījums, kurā redz tikai fasādi. Bet varbūt Jānis, veltot visus spēkus biznesam, nemaz nav redzējis, kā nu jau viņa pieaugušie bērni ir izauguši un viņam ir atsvešinātas ar attiecībam ar viņiem? Varbūt no stresa viņš dažkārt mēdz piedzerties un pēc tam terorizēt ģimenes locekļus? Varbūt no pārpūles viņš ir dabūjis kādas sirdskaites? Un tad, kad zinātu visus apstāļus, nevis tikai to, kas redzams ārējai apskatei, daudzas dzīves tik apskaušanas vērtas nešķistu;)