Sveikas!
Neesmu vēl droša, ko ar šo visu vēlos pateikt, bet lai jau.
Esmu perfekcioniste, kas nāk bonusā ar milzīgu paškritiku. Manuprāt, tās ir labas īpašības, ja ir mērenās devās (jo liek tiekties pēc kā labāka, kļūt labākai, tiekties pēc labākas dzīves kvalitātes), taču man tas tomēr ir traucējoši, jo vēlos, lai viss būtu perfekti, ideāli (kaut ļoti labi apzinos, ka realitātē tas nav iespējams), bet nereti pat, lai nokļūtu daudz maz tuvu perfektumam, ir šķēršļi.
Pagaidām, lai sasniegtu to, ko vēlos man traucē sekojošais:
1. dažāda veida pieredzes trūkums
2. zināšanu trūkums
3. materiālais (nauda)
Eh. Tā jau nebūtu problēma, ar prātu apzinos, ies laiks, pieredze parādīsies, zināšanas paplašināšu, būs normāls darbs, nauda arī būs.
Bet problēma tajā, kas man traucē,nereti ir tā - ja nevaru izdarīt tuvu ideālam, labāk nedaru nemaz.
Ar prātu apzinos, ka tas ir aplami, jo labāk ir darīt kaut ko, nevis nedarīt vispār. Kā arī visam vajag treniņu dzīvē (ne tikai fiziskām aktivitātēm), jo vairāk centīsies un darīsi, jo labāk izdosies!
BET MAN TAS LĪDZ GALAM NEAIZIET. Nesaprotu, ko lai ar sevi iesāku. Iekšēji sev saku, ka ir jādara un būs rezultāti. Nekas, ka iesākumā nebūs ideāli, bet ar laiku izdarīšū/sasniegšu/nonākšu tur, kur vēlos un kā vēlos.
Bet ir brīži, kad vienkārši nolaižu rokas un sagruzos. Ja nevaru tā kā vēlos, tad nedaru vispār.
Un ja tas būtu vienā jomā, tad vēl pofig, bet tā man ir ar visām jomām.
Un no kurienes tas zvērs - perfekcionisms...ne ģimenē tādas rakstura iezīmes, ne audzināšanā.
866
