Mūžīgā neveiksminiece

kad man bija 16-18 gadi, domaju tapat :D tagad sapratu, ka pa tiem sudiem vnk jaakulas pasplusmaa :D var jau visur redzet tikai slikto, bet gan jau ar laiku saproti, ka nemaz tik slikti nav... tas viss atkarigs no vecuma.. manaa izpratnee...

Pilnīgi saprotu autori...man ir tieši tāpat.
Ko es daru?Nav spēka kko darīt,bet jāsavācas.Ieslēdzu po*.

arieta

Cik veca esi?

Man ir tikai 16, iespējams lielākā daļa meiteņu, kas man atbildēja tagad ir šokā, bet kaut vai esmu tik jauna, savā dzīvē esmu ar daudz ko saskārusies un protu arī sevi pati nodrošināt, protams, ne pilnībā, bet tāpat vecākiem, tādā ziņā, ļoti palīdzu...
Arī es rakstu d-grāmatu, paliek nedaudz vieglāk kaut vai to visu izsklāsti uz tukšas, baltas lapas.
Izlasot tavu atbildi, tiešām liels prieks par tevi, viss tev nokārtojās un tagad esi laimīga. :)

Paldies par atbalstu ! :)

hellish ♥
Tad jau tu mani tīri, labi saproti. Noteikti mūsu situācijas ir gaužām nesalīdzināmas. Piekrītu, ka teici, ka gan jau ar laiku, viss mainīsies, tā būs, noteikti, bet šķiet, ka man būs ilgi jāgaida ...
Citreiz liekas, ka tas ir kaut kāds sods, es pat īstenībā nevarētu iedomāties par ko, bet citu variantu nesaskatu. Esmu darījusi pietiekami daudz, vienmēr jau var censties vēl vairāk un vairāk, tikai dažkārt šķiet, ka tev ir uzlikta par lielu tā nasta. Tas posms tiešām ir ilgs un grūts.

Paldies par domām !

Kā sevi noskaņo, tā arī jūties. :)
Mēģini sevi kaut vai piespiest domāt pozitīvi, saskatīt kaut vai vissīkākās veiksmes savā dzīvē un iemācīties priecāties par tām. Domām ir milzu spēks :)
Vai tās neveiksmes nav saistītas ar puišiem?

ciemiņš Saprotu tavu teikto, ka dažkārt nav spēka neko darīt, man ir tā diezgan bieži.

Paldies, tev par domām ! : )

Skumiiga seja, sakumpushi pleci un entuziasma truukums tikai padziljina neveiksmes. Cilveeks, kursh ir paarliecinaats par sevi un laimiigs, rada patiikamu gaisotni ap sevi, liidz ar to liidzcilveekiem ir patiikamaak ir taadam paliidzeet, pieskjirt preemijas, dot iespeejas utt. Veido kaut vai taas pashas kolaazjas, izveido pati savu laba noskanjojuma rituaalu, ik dienas klausies pozitiivu muuziku, atrodi laiku dariit kaut ko sev patiikamu - jebko, kas var tevi pozitiivi uzlaadeet un gan jau buus labaak.

Rūta
Esmu diezgan dzīvespriecīga meitene, māku saskatīt arī pēc pārdzīvojumiem daudz pozitīvisma, skatos uz priekšu.
Bet tas viss jau velkas diezgan ilgu laiku, ir tik forši un tā un tad atkal kārtējais akmens uz galvas.Tas vairs nav izturams . Uzdodu jautājumu, cik ilgi es tā vēl spēšu ?!
Arī pēc šīs neveiksmes es noteikti saņemšos, kā jau to esmu spējusi vienmēr, bet šoreiz tam būs nepieciešams ilgs laiks.

Pasmaidījusi, par jaukiem vārdiem . :) Paldies ! :)

Tas viss nav saistīts ar puišiem, nekad depresījā neiekristu dēļ viņiem ;)

krista
Interesanti un jauki ieteikumi, noteikti, kaut ko no tā arī izmantošu. :)
Paldies ! :)

Skumiiga seja, sakumpushi pleci un entuziasma truukums tikai padziljina neveiksmes.

Ikdienā nemaz neesmu tik depresīva un māku priecāties. Citreiz šķiet, ka tieši ir ar mani otrādāk, ja notiek kaut kas slikts, es neatskāršu lietas būtību, ātri visu aizmirstu, skatos uz priekšu, citi teiktu, ka tas jau tieši tādā situācijā ir nepieciešams, bet lielākoties tā arī ir, ka visu tik ātri spēju aizmirst, ka, domājams, ka liktenis man speciāli liek nākamos šķēršļus. Uztraucos tikai neilgu laiku. Bet tagad viss ir nedaudz citādāk, atskatoties uz visu kopumā, ir diez gan slikti...
Es pat īsti nezinu, ko es daru nepareizi, tāpat mani centieni, nekam nelīdz,eh.
Ar laiku tas viss ir neizturami.
Bet tāpat , Paldies. Tiešām labi ieteikumi...

Sveika,Anete. Šo diskusiju uzgāja mana draudzene, tāpēc nevarēju nepiereģistrēties jau vien tikai, jo man bija tā pat. Atceros vidusskolas laikus, tieši devīto un divpadsmito klasi. Tas ko tagad rakstīšu man pašai tagad šķiet dumji, bet toreiz tā bija lielākā sāpe.
Mācījos labi, vienmēr biju labiniekos un tad pēkšņi-bams! Eksāmens bija liels kritiens. Kārtoju eksāmenu krievu valodā un dabūju 4! Es toreiz nezināju,kur likties, jo tas man bija liels pārsteigums, kaut gan intuīcija teica,ka būs slikti. Un tā sākās manas neveiksmes. Matemātikas eksāmenā nopelnīju6, kaut vai uz liecības bija 8.vēsturē gan dabūju 8, bet tāpēc, jo no mājas neizgāju ārā. Tajā laikā katru dienu lēju asaras, jā par atzīmēm. Man bija viens cilvēks,kas man patiesi šajā ziņā palīdzēja. Mana vecmamma, par ko tagad esmu viņai pateicīga. Viņa redzēja,ka es pārdzīvoju, pienāca pie manis un teica:'' Mīļo bērniņ, nepārdzīvo skaitļu dēļ. Tu domā,ka mēs neviens par to neesam raudājuši? Tu zini,ka esi gudra,un tā atzīme neko neizsaka. Esi apmierināta ar to,ka esi tik daudz izdarījusi, ne katrs var dabūt to pašu 4 vai sešinieku. Viss tavs darbs nāks gaismā un tu to redzēsi''
Apdomāju vecmammas teikto. Man bija tāda vienaldzīga sajūta par visu, bija vienalga tiešām par visu. Laiks nāca, bet neveiksmes,protams, bija. Bet tagad...
Esmu laimīga- strādāju labā darbā, un pēc pamatskolas mana dzīve burtiski izmainījās. Viss tiešām nāca atpakaļ. Es ar smaidu šo rakstu, jo vēlos,lai tu saproti, ka viss tiešām atmaksājas! Es nezinu kādas ir tavas problēmas, bet nepārdzīvo par to tik ļoti. Tici man tev viss būs labi, un veiksmes stari būs tavā pusē.
Nu ko,lai tev veicas :)

Franky
Tiešām vari nenožēlot, ka šeit piereģistrējies, jo augsti novērtēju Tavu atsaucību uz manu izveidoto ierakstu. Beidzot ir atradies tāds cilvēks, kurš mani saprot uz visiem 100%.
Nezinu, iespējams tā bija Tava intuīcija vai kā, bet manas neveiksmes lielākoties ir saistītas ar mācībām. Pieļauju domu, ka meitenes, kas sekoja manam izveidotajam blogam tagad ir vīlušās vai kā, jo tika uzdoti jautājumi..- Par ko tad galu galā ir runa ? Bet konkrētu atbildi nedevu. Iespējams mācības dažkārt, cituprāt, nav tik svarīgi, bet tā nav...
Protams, bija arī citas nepatikšanas utt, bet lielākoties, jā atzīstu - lielākā sāpe bija mācības.
Viss sākās ar 8. klasi - sākās jauns mācību gads, sākās arī lielie zaudējumi. Atzīšu, vienmēr esmu bijusi labiniekos, tieši tāpat kā Tu, bet nu jau divus gadus tā vairs nav. Īsti nezinu, priecāties par citiem, kuriem tieši viss iet tikai uz augšu vai bēdāties par to, ka man klājas tik slikti un es lēnām krītu lejā. Teikšu godīgi - vienmēr klasē esmu bijusi labākā, tāpēc ir grūti samierināties ar to, ka kāds ir labāks par tevi, zinu tā ir slikta cilvēka īpašība, bet tajā brīdī neko sevī mainīt nespēju. Atzīšu - tagad ar to ir tik pat grūti...
Lēju asaras par kārtējo slikto uzrakstīto kontroldarbu, protams, bija kritieni, bet vienmēr saņēmos - gāju pārrakstīt, sliktākais bija tas, ka pārrakstot darbu uz 10, skolotāja, nekad tādu atzīmi neliek, jo galu galā tas ir tikai pārrakstītais darbs. Vienmēr ir kādas 2 atzīmes zemāk. Skumji vienmēr palika tad, kad vairs nesaņēmu diplomu par labām un teicamām sekmēm, bet gan tikai pateicību par ieguldīto darbu mācību procesā. Man tas bija vienkārši nožēlojami.
Tagad jau ir jūnijs - visi eksāmeni. Un, protams, neveiksmes turpinājās, uz mana atestāta jau nopelnīti divi sešinieki, kauns par sevi, ja godīgi teikšu, šķiet, ka vecākiem arī ir kauns, protams, viņi man to nekad neteiktu, jo tādā veidā mani sāpinātu, bet, ko gan viņi citu var domāt, ja jau vēl pirms diviem gadiem biju veiksminiece, labas atzīmes utt. Viņi tiešām redzēja, kā raudāju par pirmo nopelnīto 6 eksāmenā, jo gadā man šajā priekšmetā bija 8.
Par nākamo iegūto 6, vairs neraudāju, jo biju pieradusi, nebija spēka. Uzzinādama, ka draudzenei ir atzīmi augstāk, uzreiz sapratu, ka man tieši būs atzīmi zemāk, līdz šim vienmēr šos divus gadus esmu pakāpienu zemāk, tāpēc tas viss bija tik paredzami.
Ir palicis tikai viens vienīgs eksāmens, kurā varētu sevi pienācīgi parādīt, bet tā, tomēr ir vēsture, visi gada skaitļi utt. Nemaz nav viens no vieglākajiem priekšmetiem kaut vai man vēsture vislabāk patīk, bet tikai tās lietas, kuras labi izprotu, ir interesanti klausīties skolotājas stāstītajā utt. Bet eksāmenā ir pilnīgi VISS. Tas ir grūti. Tētis vēl saka, ka vajag dabūt 10, lai atspēkotu iepriekšējos divus sešiniekus, bet man tas ir vienkārši neiespējami.
Prieks, ka Tev viss ir tā nokārtojies, tagad esi laimīga :)
Tiešām ļoti ceru, ka mans ieguldītais darbs atmaksāsies, tāpat kā Tev :)

Pieļauju domu, ka meitenes, kas sekoja manam izveidotajam blogam tagad ir vīlušās vai kā, jo tika uzdoti jautājumi..- Par ko tad galu galā ir runa ? Bet konkrētu atbildi nedevu. Iespējams mācības dažkārt, cituprāt, nav tik svarīgi, bet tā nav...
Protams, bija arī citas nepatikšanas utt, bet lielākoties, jā atzīstu - lielākā sāpe bija mācības.

Saglabā šo diskusiju un sevis rakstītos un izlasi pēc gadiem, piemēra 5.
Drošvien tikai tad sapratīsi, cik ļoti nevietā ir savā tīņu vecuma maksimālismā piesaukt sev pasaules lielākās nelaimes un neizdošanās. Tā ir tikai sū... pamatskola, kas ir pa spēkam ikvienam, kas var salikt kopā normālu teikumu un aprēķināt elementārus matemātikas uzdevumus.

womankind
Iespējams Tev ir taisnība, ja man dzīvē viss iegriezīsies normālās sliedēs, šo es atcerēšos vienkārši par to pasmejoties vai tml. Bet zinu to, ka pēc gadiem 5 nemaz neveltīšu laiku šādai mājas lapai.

Tā ir tikai sū... pamatskola, kas ir pa spēkam ikvienam, kas var salikt kopā normālu teikumu un aprēķināt elementārus matemātikas uzdevumus.

Protams, pamatskola var būt sūds, kas ir pa spēkam ikvienam, jā pa spēkam tā var būt ikvienam,nezinu, kā tev vai kādam citam, es tiecos pēc labas izglītības, tāpēc pamatskola ir pats pamats, kur ir daudz jācenšās utt. Sekmīgi jau var nokārtot eksāmenus vai uzrakstīt kontroldarbus ikviens, bet nevis galvenais ir būt sekmīgai. Es nealkstu pēc tā, man ir svarīgi,lai es varētu izdarīt,ko vairāk.

Man toreiz par sevi arī bija kauns, jo atestātā arī bija 6, pat manam puisim nebija,kas man likās vispār ohooo. Bet arī viņš man teica,ka atzīme jau nav tas galvenais un,ka lai tik daudz nepārdzīvoju. Atceros izlaidumu, kad klases labākie dabūja pateicību par labajām atzīmēm, bet es tajā skaitā diemežēļ nebiju.. Bet zini, tagad tiešām tas šķiet tik muļķīgi,es ļoti ceru,ka tu par tādiem notikumiem vairs nekreņķēsies.
Pēc pamatskolas man tieši bija vēl lielāks stimuls mācīties, jo negribēju,lai ir tā kā pamatskolā. Tad tiešām darbs atmaksājās. Es ļoti vēlu tev veiksmi.. :) Kā saka- neķer kreņķi, svied visam ar beņķi. :) Esi par visu pateicīga, arī es esmu, jo man ir jauka meitiņa, labs darbs un,protams, ģimene,kas mani atbalsta. Lai izdodas :)

GALVENAIS - nezaudēt ticību Dievam. Varbūt arī šis nav tas laikmets kad cilvēki iet uz baznīcu, bet tie kuri iet un galvenais TIC tie izķepurojas vienmēr. Un jātic ir arī ar prātu. Tā ir visefektīvākā metode. Pasaki sev - Es ticu ka viss būs labi. pasaki to 100 reizes un iedarbosies. Es to zinu, jo esmu piedzīvojusi! Tā ka viss nokārtosies :)

Saglabā šo diskusiju un sevis rakstītos un izlasi pēc gadiem, piemēra 5.

Ja es palasu, ko esmu rakstījusi pirms 5 gadiem, tad man tas nemaz neliekas smieklīgi, joprojām nopietnas problēmas. Manējās gan pārsvarā nav saistītas ar mācībām.

Autorei - man liekas, tas ir tāds teicamnieku un viņu vecāku sindroms, jo 6 balles nudien nav nekas slikts. Jāpārdzīvo būtu, ja tu mācītos nesekmīgi. Bet es tevi daļēji saprotu, arī man dažos priekšmetos nopelnīt seši bija zem sava goda. Tomēr ar tām sajūtām ir jācīnās, jo, ja vien tu esi sekmīga, tad šim te Es nealkstu pēc tā, man ir svarīgi,lai es varētu izdarīt,ko vairāk. nav nekādas saistības ar atzīmēm! Manuprāt, atzīmes neatspoguļo patieso zināšanu līmeni - gan labotājam var būt slikts garastāvoklis, gan tev pašai varēja kaut kas sajukt, aizmirsties, lai gan pēc darba to vari visu izstāstīt un izdarīt. Svarīgākais ir tas, ka tu pati iemācies, nevis kaut kādi cipariņi.

Ir palicis tikai viens vienīgs eksāmens, kurā varētu sevi pienācīgi parādīt,

Kam tu sevi gribi pienācīgi parādīt? Ja sev pašai, tad vai tev nepietiek ar pārliecību, ka zini un saproti vielu? Ja tādas pārliecības nav, bet gribās, tad mācies centīgāk. Ja ir, tad kāpēc tev tik svarīgi, lai tavas zināšanas, kuras tev ir, novērtētu svešs cilvēks? Pierādīt vecākiem? Priekš kam? Skolasbiedriem? Es teiktu, ka vienkārši jātiek pāri tam, ka vēlies atstāt par sevi ideālu iespaidu atzīmju ziņā. Atstāj to ar saprātīgām, gudrām, interesantām sarunām.

Izklausās pēc īstas pusaudžu krīzes. Galvu augšā, īstā dzīve sākoties pēc 40, bet 30 gados sievietei vispār ir tik foršs laiks. Vnk dzīvo nost un mēģini domāt pozitīvi, šitās murgainās domas vēlākais pēc 5 gadiem pāries :)

Es pamatskolā vispār tik pat kā nebiju skolā, eksāmenus nekārtoju, slimības dēļ. tajos trakajos laikos man pat pāris ārsti teica, ka ilgi vairs neizvilkšu. BET kā jau teicu, krīzes pāriet, cilvēks pieaug, tagad man ir gandrīz 30mit un nav ne problēmas studēt, ne strādāt. Veselība arī pa pirmo, gatavojos skriešanas maratonam un esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. TURIES un tici, ka viss ir pārejošs. Kas tevi nenogalina, tas padara stiprāku. Iespējams esi kaut kādā pedagogu un vecāku demagogijas varā, man arī agrāk bija iepotēts, ka vidusskoas eksāmens ir lielākais un grūtākais parbaudījums dzīvē...ha!

“Tell me your woes and I’ll tell you mine,

Be sure to make coffee, for this will take time,

I am here for you and you for me

When we are done , we are sure to be free.



Complain about all, your doubts, fears, and pain.

If need be, repeat your complaints again

I think when your done, and I begin mine,

You may realize that actually, you are quite fine.



Remember this, dear complainer, that I lent you an ear

When you return home, leave your complaints here.

Your family will appreciate, the time that I took

To write your complaints in a very big book.



Now next time you feel , the need to complain

Pick up that complaint book, and read it again.

I think when your done reading, my dear complainer

You may realize, complaining makes you sound insane.”

Franky
Tavs teksts mani tiešām iedrošina cīnīties un darboties ar vēl lielāku atdevi. :) Paldies par tavu lielo atsaucību. Saprotu,ka pamatskolā Tev ir klājies līdzīgi, kā man, tāpēc tas man liek justies saprastai :)
Dodu Tev solījumu, ka mēģināšu vairāk par to nekreņķēties gan viss būs labi, ne tagad, bet nākotnē noteikti.. :)
Nezinu, bet spriežot pēc Tevis jau var saprast, ka es superīga mamma savai meitiņai ! :)

Paldies vēlreiz ! :)