No maniem novērojumiem ar bērnu ir jādarbojas, kopš vecuma, kad viņš sāk kaut ko saprast, 3 gados jau sen ir par vēlu, jo tad bērnam tādi pamati jau ielikti, ka tos vairs nevar izmainīt. Bērnam ir jāļauj palīdzēt, nedrīkst nokaut darbošanās prieku, arī ar sapratni un runāšanu var tikai iztikt, nav jābļauj un jāsit, bet jārunā, jārāda un jāstāsta, kā arī bērna paša pieredze viņam parāda daudz ko.
Galvenais vecākam jāpievēršs bērnam uzmanība, lai nav uzmanības trūkums, ko vēlas realizēt bļaujot vai savādāk spītējoties, kā arī abiem vecākiem jābūt ar vienādiem uzskatiem audzināšanas jomā.
mazliet arī no novērojumiem tas, ka pie katras bļaušanas un sasišanās tiešām nevajag skriet klāt, ir jāizvērtē situācija vai tiešām bērnam sāp, jo bieži redzēts, ka sīkais sasitās, tad ietur pauzi, jo paskatās, ko vecāki darīs, ja vecāki nav redzējuši, tad neraud, jo nav jēgas, bet ja vecāki skrien mierināt, tad sāk tā raudāt, ka būtu galva norauta, ne jau vienmēr tā ir, bet bieži.