Vai esat apmierinātas ar savu dzīvi?

Par VD prieksstatu ir sabojaajushas 40 - 50 gadiigaas kundziites, kuraam beidzot ir paraadiijies legaals iemesls neiet uz darbu, nekaa nedariit maajaas un kachaat naudu no viira un beerniem, turklaat VD izmantojot kaa ieroci, lai paareejiem liktu justies vainiigiem vinju priekshaa un liktu vinjiem izdabaat vinju kapriizeem.

Man, piemēram, arī ārsts uzstādīja VD diagnozi! Bet nu nevajag to celt kā nez kas par slimību! Mazāk par to domāt vajag! :p Tas jau tiešām izklausās pēc aizbildināšanās! Kā kas, tā - man VD!
VD nav depresija!

Hmm,gan jaa,gan nee. Esmu apmierinaata ar savaam attieciibaam,darbu... attieciibaam ar gjimeni un draugiem,esmu arii apmierinaata ar sevi,jaa. Tachu pilnai laimei veeleetos savu maajokli,satikt gjimeni biezhaak.airaa
Uzskatu,ka nekad cilveeks nebuus 100% apmierinaats ar savu dziivi,tas vnk nav cilveeka dabaa,un ja mees buutu paarlaimiigi visu laiku,tad visas jaukaas lietas zaudeetu savu buutiibu un mees veeleetos vairaak un vairaak.
Piekriitu tam,ka tikai miiljotais cilveeks nevar padariit Tevi laimiigu,galvenokaart,Tev jaajuutas harmonijaa pashai ar sevi...

Savā neilgajā dzīvē esmu sēdējusi tādā purvā, pārdzīvojusi smagus brīžus,kad liekas,ka visi ir pret un nesaproti kas notiek. Nu ir pagājuši pāris gadi, pati esmu samierinājusies ar daudzām lietām, sakārtojusi un joprojām strādāju pie tā lai es būtu laimīga. Mana laime ir atkarīga tikai no manis, neviens cits mani laimīgu nepadarīs. Pie šādas domas arī pieturos. Pa lielam esmu laimīga un lietas,kas neapmierina cenšos mainīt un ja nevaru mainīt - samierinos.
Runājot par VD, domāju,ka arī man šo slimību vairums ārstu piešūtu, jo kas cits gan izskaidrotu manus nelabumus un ģībšanas (esmu pat pārsitusi pret betonu galvu krītot). Nezinu, nedomāju par šo slimību un ir daudz labāk.

foxfun - piekrītu, jo cilvēkam ir vajadzīgs justies mīlētam. Dažreiz vajag cilvēku, kas samīļo, pasaka, ka mīl vai vienkārši ir blakus.
Pievakare - es neuzskatu, ka otrs cilvēks atrisinās visas iekšējās problēmas, bet uzkskatu, ka mīļotais cilvēks var likt justies labāk.
Bante - es mācos tik daudz, ka man miegam īsti nepietiek laika, tāpēc nevari t saukt par izlaišanos. Tagad par laimi pēdejās dienas tādas brīvākas. Ir jāmāk atšķirt cilvēki, kuriem tiešām ir problēmas un cilvēki, kuri ir izlutīnāti un viņiem viss ir, bet tāpat ir neapierināti. Es tādas neesmu! Es gan sportoju, gan ēdu veselīgi, bet nu tas arī nerada laimi plnīgo. Kā jau tas ir pierādījies daudzkārt, cilvēki kuri ar to nav saskārušies to nekad nesapratīs, savā ziņā stulbi uzskati...Un tu noteikti nevari teikt, ka es nezinu, kas ir īsta treģēdija, ne tu mani pazīsti, ne esi redzējusi k esmu pārdzīvjusi. Šajā ziņā pilnībā piekrītu Pievakares kometāram.
Neprātīgs - ir gan rokas, gan kājas, taču neuzskatu, ka tas ir kādas laimes rādītājs. Diezgan aprobežoti - ja jau tev ir visas ķermeņa daļas, tu redzi un dzirdi, tad jau tev nav iemesls lai justos nelaimīga.
Es neaizbildinos ar to, ka man ir VD,par to zina tikai tuvākie... bet man ir vēl 100 citu veselības problēmu, tādas, kuras pat jūs daudzi šeit sastopamie skeptiskie cilvēki uzskatītu par slimībām.

Beki Lu - tev, manuprāt, attiecības šobrīd nav vajadzīgas. Jo cilvēkiem ar tik zemu pašvērtējumu ir tieksme pievilkt cilvēkus, kas šo pašvērtējumu pazemina vēl vairāk (true story). Vispirms ir jātiek galā pašai ar sevi un tad var ielaist dzīvē otru cilvēku, no kura nevajadzēs prasīt, lai aizpilda tukšumus tavā dzīvē, dara tevi laimīgu utt. Un tad, kad tu būsi pašapzinīgāka, tu arī piesaistīsi tādus vīriešus un pieļausi tādas attiecības, kurās tiksi cienīta un mīlēta par to, kas esi un tev neradīsies vēlme otram izdabāt, pierādīt, ka esi gana laba utt.

Es esmu laimīga, jā. Pilnai laimei, liekas, pat neko vairāk nevajag. Bet tas tāpēc, ka laimi neuzskatu par kaut kādu noteiktu stāvokli, bet gan par dzīvesveidu. Es apzinos, ka nereti pati sev sačakarēju smadzenes ar stulbiem kompleksiem vai kaut ko tamlīdzīgu, protams, gadās arī dusmoties un skumt, bet pat tajos trakākajos brīžos apzinos, ka kopumā jau esmu laimīga, bet konkrētais brīdis ir tikai tā — asumiņam, kontrastam.
Bet man tam ir vajadzīga nemitīga izaugsme. Ja neesmu procesā, tad gan varu iekrist pamatīgā purvā (tā man bija pēc skolas beigšanas, kad darbu nevarēju atrast un nebiju vēl izlēmusi stāties nākamajā skolā).

Pēdējā Santā bija manā skatījumā labs raksts par izsapņoto/reālo dzīvi. Mūsdienās mediji kultivē kaut kādu ideālās dzīves formu, kurā lielākā daļa sieviešu neierakstās. Noteikti vēlreiz izlasīšu to rakstu, jo man tas likās tik patiesi. Sociālie mediji, kuros meitenes saliek visādas bildes, arī to pašu kultivē. Ja tu vasarā reizi nedēļā nebrauc uz jūru skatīties saulrietu (un neieliec to Instagram vai FB), tad tev nav skaistas dzīves.
Raksts vienā vārdā bija par šeit un tagad dzīvi, par reālo dzīvi kā labāko, nevis dzīvot uz sapņiem.
Ja es mācētu dzīvot to šeit un tagad dzīvi, tad es būtu ļoti laimīga, jo man patiesībā jau viss ir. Nu labi, izskatā vienmēr ir kas uzlabojams, daži kg vienmēr ir nometami un nekustamais īpašums arī nenāktu par ļaunu :)

so.so - varbūt man ne attiecības vajadzētu, bet cilvēku, kuram es interesēju, kurš ar mani parunājas, uzraksta sms vai piezvana, kādu, kuram es kaut ko nozīmētu. Vienkārši tas liek justies kā sievietei.
Nu lai arī kā es justos, nekad neesmu cilvēks, kurš bezmavai gatavs bučot kājas, lai tikai viņu nepamet.

sunscreen - lapbrāt izlasītu šādu rakstu, bet es arī esmu vairāk cilvēks, kas domā par daudz, nespēju dzīvot tikai šim mirklim.

Ja skatos no prakstiskās puses - nē, neesmu apmierināta.
Jo tādu dzīvi kādu vēlos, neesmu vēl paguvusi izveidot. Esmu jauna. Tagad tikai lēnām sākšu stutēties uz savām kājām un mācīties dzīvot par sevi. Un man ir vienalga, ka jau mani gāž gar zemi, es ceļos un turpinu tiekties pēc tā, ko vēlos :) Līdz šim, vēlme bija, bet nepietika gribas spēks, jo bija labi pie mammas brunčiem, tad pie drauga, tad pie nākamā drauga utt
Bet tagad no visas sirds vēlos un jūtu, ka nu ir tas laiks, kad ir jāsāk mācīties pastāvēt pašai par sevi.
No garīgās puses - jā, esmu apmierināta.
Protams, ne 100%, jo prakstiskajai pusei ir diezgan izteikta loma. Tomēr esmu iemācījusies priecāties par dzīvi kā tādu.
Pat ja vēl neesmu dzīvē tur, kur vēlos atrasties un tāda, kāda vēlos būt, varu no visas sirds smaidīt un priecāties, ka man ir dota iespēja būt šeit un pašai izveidot savu dzīves scenāriju :)

Tieši šobrīd es esmu gandrīz laimīga. Mani padsmitnieces gadi bija diezgan depresīvi, bet mans pluss ir tāds, ka diezgan viegli māku izslēgt emocijas un es norakos darbos, skolā, treniņos, lai man pietrūktu laika domāt par to, ka īsti nav draugu, nav puiša, nav tas, nav šitas.
Tagad ir daudz labāk, bet ik pa laikam mani joprojām pārņem svētdienas vakara depresijas (jā, grūtākie man ir tieši svētdienu vakari :D ), tomēr vienmēr pienāk pirmdiena un saulaināks skats uz dzīvi.
Šobrīd varu teikt, ka kopumā ar dzīvi esmu apmierināta, lai gan, protams, ir lietas, kuras dzīvē varētu mainīt un uzlabot, bet gan jau. Ar laiku :)

BekiLu

Es necentos tev uzbrukt, bet vienkārši likt apzināties, ka noteikti varētu būt sūdīgāk ;) Tajos brīžos, kad novērtē to, kas jau ir, kas ir sasniegts vienkārši paliek labāk ;)
Un saproti, ka cita ceļa nav kā tikai uz priekšu ;)

Un arī eksistence sastāv no mūsu lēmumiem - līdz ar to, ja ko vēlamies tad arī ir jārīkojas, protams būs neveiksmes, protams būs sarūgtinājumi ceļā, bet svarīgs jau ir mērķis un sapnis, kādēļ tu to dari ;)
Protams vieglākais vienmēr ir pateikt man neveicās, es nemāku, es to vairs nekad nemēģināšu, bet katra neveiksme ir mācību process 6x neveiksies, ar septīto viss sanāks ;)

Man ir ļoti labi. Un es tikko secināju, ka nezinu, kas ir Instagram??? :D Tas vien jau nozīmē, ka man iet labi :D

Es vnk katrā sū** protu saskatīt kko foršu. Man ir viss, ko man šobrīd vajag un mērķis, kas jāsasniedz.

Es laikam nekad nebushu apmierinata ar savu dzivi kamer nebushu miljonaare.
Lai ari esmu nopelnijusi daudz naudas prieksh saviem gadiem,man tik un taa prasaas daudz vairaak.
Nu protams nauda nav galvenais,bet nu vinja ir loti svariga lai pilnvertigu dzivi dzivotu,gan celjojot,gan dzivotu skaistaa majaa,gan ari lai varetu atljauties to ko gribaas.
Ari karjeras zinjaa man ir daudz kur tiekties.
Ar izskatu esmu diezgan apmierinata,protams ir dienas kad mati nestaav kaa vajag:)

Bante- kur tu izlasīji, ka vēlos Princi baltā zirgā????

Domāju, ka laime nāk kopā ar lietām, ko mēs daram. Ja darīsim to, ko mīlam, tad jau viss būs super. Manuprāt, tā šaubu ēna par to, vai tas, ko daru, ir paredzēts tieši man (šis laikam būs attiecināms uz mani), rosina domas, ka laime nekur nav. Šobrīd man ir bail pat domāt, ka esmu izvēlējusies nepareizo nozari, jo motivācijas nav, prieka nav. Un iespējams, tas pat nav saistīts ar puiša neeksistenci. Šis faktors, kuru varētu vainot savā nelaimīgajā omā, ienāca prātā, lasot šo diskusiju.

Neprātīgs - protams, vienmēr būs kāds kuram būs sliktāk, taču uzsktatu, ka sakot cilvēkiem, ka kādam ir vēl sliktāk mēs neliekam viņiem justies labāk. Tikpat labi varētu teikt - par ko tu priecājies un saki, ka esi laimīga, es zinu, ka citi ir vēl laimīgāki.
Man vienkārši liekas, ka esmu tik daudz reizes zaudējusi, ka vairs nav vēlme mēģināt vēlreiz, laikam trūkst cīņas spara.
foxfun - pilnīgi piekrītu, bet pēdejā laikā pat nezinu, ko gribu sasniegt savā dzīvē. Man būtu jau jāzin par ko iešu mācīties, bet es nezinu, liekas, ka nekas nav īsti man.

BekiLu- cīņas spars nāks tikai kopā ar ciņām. Es šobrīd cīnos ar skolas darbiem, bet kā negribējās vakar kaut ko darīt, tā negribās šodien. Tomēr zinu, ka, paveicot visu, man būs tāds mazs prieciņš :)

Es mēģinu atrast kaut kādu dzīvesprieku ikdienas sīkumos. Tomēr tie sīkumi sanāk tik ļoti mazi, ka tas prieks pazūd pēc 15 min un man atkal jau uzmācas eksistenciālas pārdomas.

neesmu apmierināta ar visu.

Jā un nē. Karjeras ziņā viss ir ļoti labi, arī pašizaugsme ir, nemitīgi pilnveidojos. Bet tomēr kaut kā pietrūkst. Lai arī saka, ka otrs cilvēks nevar padarīt laimīgu, ka jāmācās laimīgam būt pašam, tomēr es uzskatu, ka cilvēks ir pāra būtne, tāpēc otra puse tomēr dod to piepildījuma un laimes sajūtu. Tā man arī šobrīd pietrūkst. Bet visam savs laiks :) Autorei vēlu pozitīvāku skatu uz dzīvi! :)