cilvēki.

Un par to tēlošanu, ka kāds guļ - es kādas 5 reizes tiešām esmu iemigusi tramvajā, vienreiz pamodos no sašutumu pilniem tekstiem, kā es, cūka, (tieši tā arī teica) atļaujos tēlot ka guļu. Pamēģināt uzrunāt un palūgt, lai palaižu apsēsties? Nē, kurš tad tā dara. Mani nosaukt par cūku un automātiski pieņemt, ka tēloju? protams, bez problēmām.

meksikanka, neesmu pretruna ar sevi, jo pensionari ir 2 veidu:
1.(nenkadnelaidisu tadus) rupji, ar elkoniem izgrudis sev vietu, noskries krosu bez maz vai veikala pie kases...bet attiecigaja bridi bus mirejs
2. normalie, kas nav bezkaunigi.

Ja pret mani izturas ar necieņu sabiedriskajā, es netaisos tam pašam cilvēkam atbildēt ar cieņu. Lai arī cik gadi viņam būtu. Katram ir savas problēmas, kuras vienmēr liksies trakākas, nekā citu, bet nu, ja es braucu no centra uz Juglu ar kādām 4 grāmatām rokās un datorsomu, kur, protams, iekšā ir dators un vēl kādas 3 grāmatas, tad nu es nelaidīšu sēdēt kādu nekaunīgu vecu cilvēku, kurš pat paldies nepasaka.

Atcerējos gadījumu:
Sēdēju ar puisi Lido Vērmanītis. Diena jauka, arā spīdēja saulīte, sēdējām pie loga, bijām jau visu apēduši un vienkārši pļāpājām. Pienāca kundzīte gados ar pilnu paplāti un pavēlnieciskā tonī nokomandēja: "Jūs jau esat paēduši. Atbrīvojiet vietu citiem!" Bijām tik šokēti, ka, neko neteikdami piecēlāmies un aizgājām. Kad atgājām no šoka, tad ar puisi ilgi apspriedām, kā gan patiesībā mums bija jāreaģē. Un puisis bija sarūgtināts, ka viņš, tā teikt, nekā neaizstāvēja mūsu situāciju, bet bez ierunām piekāpās.

Ir daļa sabiedrības, kuri tieši speciāli uzvedās rupji, šokējot un iebiedējot, tādējādi panākot bez piepūles sev vēlamo. Man vienmēr ir gribējies iemācīties tādiem cilvēkiem arī attiecīgi atbildēt, bet kad notiek kārtēja tāda situācija, tad vnk ieplešu izbrīnā acis un mēmi piekāpjos.

Šodien arī braucu tramvajā, sēž sirmgalve, iekāpj tante ar maisiem un cik sapratu, tad palūdza, lai noņem maisiņus no blakus sēdvietas un palaiž apsēsties, ko jūs domājat, viņa pat nedomāja noņemt tos maisiņus, labi, ka tantei pietika nervu neuzsākt kašķi.
Es pati reiz apsēdos priekšā, nu tur, kur tipa invalīdu sēdvietas, blakus nostājas tante un maisiņus noliek man blakām, pati stāv. Iekāpj cita tante un šī te stāvošā tante sak, re kur meitene palaidīs, un, nē maisiņus viņa neņems nost, bet meitene palaidīs, jauki! Lai maisiņi sēž! Tad gan principa pēc nevienu nelaidu! Vot nekauņas!

padomājiet taču meitenes, kam di*st virsū, es atvainojos. vecie cilvēki savos gados būtu pelnījuši mierīgas vecumdienas, rušināties dārzā vasaras laikā, varbūt pat savu auto, bet viņiem pārsvarā tik mazas pensijas, ka jābrauc tramvajā uz tirgu par smirdīgām renģēm un iepuvušiem augļiem cīnīties.. vai tad no labas dzīves kāds šitā mokās??? tiešām?? varbūt 1% sociopātu, bet nu ne jau lielais vairums.

mana ome brauca arī 8-os no rīta uz tirgu, teica, ka visu lēto un labo momentā izpērkot no agra rīta, tur cilvēki rindās stāvot, kur izliek labākos iebojātos augļus...
un neko labāku pirkt viņa atļauties nevarēja ar 150 latiem mēnesī, jo bija jāmksā īre, zāles, elektrība, gāze utt. bet nu tā ir cita tēma..

viņi vienkārši paliek tādi agresīvi no sliktas dzīves, no nabadzības, apkārtējo vienaldzības, slimībām, vientulības.. vēl visa kā kopā.

mūsu sabiedrībā katrs dzīvo uz sava mākoņa un katrs par sevi.. laikam jau tas ir normāli.
vispār ļoti laba tēma, lika aizdomāties!

Man nepatīk, ka, izvelkot atsevišķus gadījumus no konteksta, gaudojas, cik šausmīga pasaule. Man personīgi nepatīk lielākā daļa no cilvēkiem - tieši šī iemesla dēļ cenšos uz pārāk populārām vietām, kur pulcējas cilvēki, neiet. Un dzīve uzreiz mierīgāka ;)

Tomēr autores tēmas pieteikumā ir minētas lietas, par kurām tiešām nevajadzētu satraukties. Man goda vārds nepatīk šīs līšanas citu dzīvēs, kur nu vēl gultās. Tieši par šo man nereti ir jautājums - uz kurieni iet sabiedrība, ka tai ir tik svarīgi, kad es apprecēšos, zem cik segām mēs ar mīļoto guļam utt.? To visu kultivē Privātā dzīve un citi līdzīgi žurnāli.

Man saap sirds ,domaajot par veciem ,slimiem cilveekiem!Taa laikam ir -cilveeks audzina to mazo cilveecinu,domaajot ,ka vecumdienas buus vieglaak,paliidzees uttJaunais cilveeks aiziet savaa dziivee,varbuut pat grib paliidzeet,bet nav taa laika arii-jau sava gimene,savas ruupes ...un tomeer, cik gruuti tam vecam cilveekam "satureet sevi rokaas" moraali...!Iipasi ,ja viss atdots jaunajiem,ar domu-driiz jau taapat jaamirst,bet aizmirsaas tas,ka nevar nomirt uz pasuutiijumu...!
Es biezi domaaju,kaada es buusu veca-vai man buus taa humora sajuutaa,kaada ir tagad?Vai buusu stipra fiziski?Mana mamma nesen teica-ja vareetu saakt visu no gala-nekad nepreceetos un nebuutu beerninu-vina veel pateica,ka loti atvainojaas manaa prieksaa-es saaku raudaat...atcereejos vinu,kaa vina muus ar braali audzinaaja,bez teeta...un beigaas nevienm nav laika pat aiziet ciemos,aizvest pie aarsta...Es arii svesaa zemee!!!Sie cilveeki ir moraali sagrauti vairaak, vai mazaak...un fiziski arii izspiesti ,kaa citroni!Man pat bail domaat,kaada buus naakotne...!

Emmanuelle, arī man sāp sirds.. īpaši, kad uzklausa viņu stāstus..
Nemaz nerunājot par kara laikiem, kad viņu dzīves apgriezās kājām gaisā. Skaistajos bērnības/jaunības gados, kad mēs izklaidējamies, ejam ballēties.. viņi cīnījās par patvērumu, ēdienu..
Arī Tevis pieminētā ''sevis ziedošanās'' bērniem.. Zinu jauku kundzīti, kurai vienīgais dēls nositās pie stūres.. Cilvēks zaudēja visdārgāko savā dzīvē, saņem niecīgu pensiju, zāles nevar atļauties..
Saprotu, ka daudz meiteņu šajā forumā ir saskārušās ar nelaipnību no vecāku cilvēku puses.. bet ja iedomājas, cik viņiem salīdzinoši ir grūtāka dzīve.. es klusībā arī izprotu viņu nīgrumu, citriez agresiju. No vieglas un skaistas dzīves, cilvēks nekļūst naidīgs..

Atcerējos viņu,kā viņa mūs ar brāli audzināja, bez tēta...un beigās nevienam nav laika pat aiziet ciemos, aizvest pie ārsta...Es arī svešā zemē!!!Šie cilvēki ir morāli sagrauti vairāk, vai mazāk...un fiziski arī izspiesti kā citroni!

Šos vārdus iekalt bronzā.

Saprotu, ka daudz meiteņu šajā forumā ir saskārušās ar nelaipnību no vecāku cilvēku puses.. bet ja iedomājas, cik viņiem salīdzinoši ir grūtāka dzīve.. es klusībā arī izprotu viņu nīgrumu, citriez agresiju. No vieglas un skaistas dzīves, cilvēks nekļūst naidīgs..

Grūta dzīve nav nekāds attaisnojošais iemesls, lai izturētos pret apkārtējiem rupji un agresīvi. Maniem vecvecākiem arī dzīve nav bijusi viegla un tagad vecmāmiņa cīnās ar veselības problēmām. Taču, nekad viņa nav bijusi rupja ne pret vienu. Pieklājīga, smaidīga kundzīte uz kuru skatoties nevienam prātā nenāktu, ar kādām problēmām viņa cīnās.
Es uzskatu, ka rupekļi būs rupekļi arī pie labas dzīves. Mūsdienās tā aizbildināšanās ar grūto dzīvi ir kļuvusi ļoti populāra, bet pilnīgi stulba.

Man māte uzauga 4 bērnu ģimenē pēckara gados, bez tēva. Bez savas mājas, pamatīgā nabadzībā un trūkumā. Vecmāte bija garīgi stipra līdz mūža galam.
Daudziem vecāki un vecvecāki ir ir piedzīvojuši karu un izsūtīšanas. Izdzīvoja un izaudzinājuši bērnus. Apstākļos, kurus šobrīd nevar ne ar ko salīdzināt. Situācija kad tevi var par kaut ko apsūdzēt, izsūtīt trimdā vai vienkārši nošaut, nav salīdzināma ar tagadnes kaprīzēm. Nevajag lai šādas situācijas atkārtotos, bet apbrīnojami kad cilvēki šādos apstākļos laida pasaulē bērnus nesaņemot ne kādus sociālos pabalsts.
Tad bija īstais laiks domāt ka viss iet uz beigām.
Tā ka tagad nemaz tik traki nav.