Kā jūs domājat - cik viegli ir uzsākt jaunu dzīvi? (ralatīvi jaunu, jo ģimene jau paliek) Ar jauniem draugiem citām interesēm, izklaidēm? :) Un kam ir jānotiek, lai cilvēks būtu gatavs visu pamest? Vrb kāda ir to mēģinājusi? - kas sanāca? :)
Draugus taču var iegūt jaunus, ja vien ir vēlme. Intereses un izklaides iespējas - jebkurā brīdī tak vari nomainīt, tas nav nekas pārsteidzošs.
Lai es būtu gatava visu pamest (man gan šķiet, ka nav daudz ko pamest ) man tas ir jāgrib. Viss. Tad varu. :)
Neesmu mēģinājusi un negribu.
Bet kāpēc ir jāpamet viss?? draugus, piemēram, nevar tā nemaz tik viegli nomainīt, ja tie tiešām ir domāti DRAUGI.
man, piemēram, vecākai paliekot, jauni DRAUGI nenāk klāt ļoti daudz, pzaiņas un forši cilvēki-jā.
piparene Visiem nav tādi Draugi, kas rakstāmi ar lielo sākumburtu. :) Ja ir Tādi draugi, tad jau viņi ir gandrīz vai kā ģimenes locekļi un tad jau nepazūd.
Man pārmaiņām vajag laiku. Es nevaru tā vienā dienā visu pamest un sākt no jauna. Ar savu pašreizējo dzīvi esmu apmierināta, laikam neko daudz nemainītu! :) Nekad nebūtu iztēlojusies,ka mana dzīve iegriezīsies šādi.
Atceros, biju maza un tētim vaicāju - vai var sākt dzīvo no jauna, pavisam, piedzimt vēlreiz un biju vīlusies, ka nē.
Domāju, ka tas nav viegli, bet valsts maiņa, darba, dzīvesvietas, skolas - tie ir lieli pagrieziena punkti. Man jau daudz ir sporta klubu nomainīt, nepatīk, rada diskomfortu, nezinu kā justos nomainot vidi pavisam.
Man atkal ir tā - pēdējos 5 gadus dzīvoju vidē, kur valda intrigas, baumas, nespēju distinacēties no tām, lai gan iesaistīta tajā visā neesmu. Cilvēki man apkārt (un es arī) tiek vērtēti pēc ārēja izskata, vispārpieņemtiem stereotipiem. Saprotu, ka to vairs nespēju izturēt, man nav ne jausmas, kuram es varu uzticētiem, kuram nē. Līdz ar to ir tā apņemšanās - sākšu jaunu dzīvi :)
Man nav viegli. Parasti kaut ko mainu, kad vecais jau ir tik ļoti apnicis, sasāpējis, ka "jāuzsprāgst". Pēc tā "sprādziena" gan ir viegli. Man vajadzīgs pamatīgs grūdiens, lai kaut ko mainītu, jo vispār esmu pamatīgu rutīnu cienošs cilvēks, kam bail no jaunā, nezināmā.
Ak, es skolas laikā līdzīgi izdarīju. :D Jauna mācību gada sākumā visam uzgriezu muguru un pāris dienu laikā tiku pavisam citā skolā, klasē pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, kas savā starpā jau bija sadraudzējušies, vēl pārcēlos. Ar visu veco pārtraucu kontaktus. Pametu sirdslietu, hobijus, lai izmainītu savu dzīvi. Un esmu pateicīga tam, ka pietika man drosmes un spēka jau tad tā izrīkoties, ka nešaubos, ja vajadzētu vēl tā darīt - darītu ar pārliecību, ka būs labāk. :)
Gan jau, ka var aizbēgt no visa. Es noteikti tā nedarītu. Šobrīd esmu ļoti laimīga. Dzīve pati izsijā nevajadzīgos cilvekus blakus - paliek tuvie draugi, koleģi, kuri mainās, paziņas, kuri mainās.. es arī mainos - pieaugu, attīstos.
Man atkal ir tā - pēdējos 5 gadus dzīvoju vidē, kur valda intrigas, baumas, nespēju distinacēties no tām, lai gan iesaistīta tajā visā neesmu. Cilvēki man apkārt (un es arī) tiek vērtēti pēc ārēja izskata, vispārpieņemtiem stereotipiem. Saprotu, ka to vairs nespēju izturēt, man nav ne jausmas, kuram es varu uzticētiem, kuram nē. Līdz ar to ir tā apņemšanās - sākšu jaunu dzīvi /quote]
Kā par sevi lasu.
Un arī nu jau esmu uzsākusi virzību uz jaunu dzīvi. Pirmais lielais solis- valsts maiņa
Man atkal ir pieredze ar jaunas dzves uzsakshanu aizbraucot uz arzemem, bet ironija taja tada, ka dzivojot sho ''jauno dzivi'' esmu sapratusi - vecajai nemaz nebija ne vainas, vienkarshi pati biju visam problema.
Ir jānotiek tā saucamajam meltdown. Laimīgs cilvēks jau jaunu dzīvi negribētu uzsākt. Esmu savu dzīvi krasi pagriezusi 3x. Bet tā īsti jau palieku tā pati es. Šobrīd dzīvoju citā valstī, viss ir it kā mainījies, bet sajūtas pret ģimeni un mājām ir tās pašas un gaidu kad paies 11 mēneši un es varēšu atkal klaiņot pa Vecrīgas ielām ar savu labāko draudzeni un braukt mājās pa Tallinas šoseju pie savas ģimenes un sauļoties piemājas dārziņā.
3675
