Savs izskats.

Manī ir neparastas emocijas par savu izskatu. No vienas puses es saprotu, ka esmu tiešām simpātiska sieviete. Esmu strādājusi par fotomodeli, saņemu regulāri komplimentus par savu izskatu, TOMĒR iekšēji esmu ļoti neapmierināta ar sevi- seja liekas apaļīga, kājas par īsu, vēders ar mīlas rokturīšiem u.c. nebūšanas. Ir rīti, kad domāju: "ak dievs, cik es esmu šausmīga" un ir brīži, kad domāju: "nē, es izskatos labi, viss ok".
Kopumā stulbi. Gribētu būt sieviete, kura ir komfortā ar sevi.

Zinama lieta man ta bija.Notieveju un nokrasoju matus,viriesi lipa klat ka bites pie medus poda!

Manā paziņu un draudzeņu lokā novērojama tendence, ka visas tās, kuras ir ne pārāk simpātiskas un tālu no ideāla parasti ir laimīgi precētas ar jaukiem bērneļiem un mīlošiem gādīgiem un uzticamiem vīriem. Paradokss!!!

Kāds tur paradokss? Neizskatīgās ir mazāk prasīgas pret pretējo dzimumu, tāpēc arī vieglāk izveidot attiecības, jo viņas saiesies ar tādiem, uz kādiem karjeristes- skaistules nemaz neskatīsies. Negribu nevienu apvainot, pati pie skaistulēm nepiederu :)

Nu ir šādi tādi mazi sīkumiņi ko protams gribētu pamainīt, bet tiešām sīkumi. :)
...bet man žēl ir sevi tagad tāpēc,
ka 2 gadus atpakaļ bija gari mati pāri krūtīm, biezi, spīdīgi.
Nožēloju to, ka nogriezu viņus sev. (nu tagad protams ir atauguši gandrīz līdz krūtīm), bet tik un tā žēl baigi, jo mati palika nedaudz plānāki. Un daudz lēnāk aug, jo agrāk arī tika krāsoti.
Vairs nekrāsošu matus, baigi bojā. Tagad šķeļās mati nenormāli.

ja tu skatīsies ar "lūdzu izsakiet man komplimentu vai iepazīsties ar mani" acīm, neviens tev netuvosies. tici man, kā tev parādīsies draugs, tā arī citi tev pievērsīs uzmanību.
vsp jau ir tomēr jāaizdomājas, kāpēc tev gandrīz neviens nekad nav izteicis nevienu komplimentu. vai arī tu krietni pārspīlē vai sēdi tikai istabā.

Laba tēma. + autorei

Galvenais, lai rūpes par izskatu nekļūst par apsēstību. Esmu lasījusi, bet uz sitiena nevaru vairs atrast, kur bija aprakstīts par pētījumiem, kā laika gaitā ASV izmainījusies sieviešu attieksme pret savu izskatu. Tur vispār žēl palika lasot. Rietumu kultūrā tas ir izteikti. Tās pārspīlētās rūpes un sevis lamāšana, no tā vajag vairīties, lai 50,60 gadu vecumā nav jānožēlo apsēstībā pakāstā dzīve.

Es vienmēr esmu jutusies resna, visapkārt mazās meitenītes ap 160-165 cm augumiņu, tievumā kā bērniņi, protams ka mana pakaļa un kājas pie 175 cm nav tik maza izmēra. Jūtos kā tads zilonis, un ja vēl apavu veikalā blakus laiko 36 izmēra kurpes... :D

Apzinos arī to, ka man nav skaistu sejas vaibstu un ir nepadevies profils, un to nu es nevaru nekā izmainīt, bez ķirurģijas. Jā es sev nepatīku, nekad neesmu bijusi tāda, kā gribētos. Ne seja, ne figūra.. Un tās nav iedomas.

Nenoliegšu, ka man ir kompleksi. Es sapucējos. jūtos forši, skaista, bet tikīdz aizeju uz kādu pasākumu, šķiet, ka visas ir daudz skaistakas, stilīgākas, tievākas, bet es tāda noplukusi nelaimes čupiņa :D

Sany
Laikam jau tomēr pārspīlēju,istabā sēdētaja neesmu. :)

roozija
man ari ir tā,ka spoguļa ir ok,bet izeju ārā,tā viena skaistāka,otrai skaisti mati un augums. padomāju par sevi,tad tā-dīvaini paliek.