Pasauli redzu ar svešām acīm

Nezinu, vai domāju to pašu, ko autore, jo grūti saprast no paskaidrojuma, tomēr jā - šad tad ir bijusi sajūta (piemetināšu - skaidrā), ka es neesmu es un redzu pasaule ne no sava skatupunkta. Saistu to ar psiholoģiskiem procesiem, pārdzīvojumiem, nogurumu, stresu un visu pārējo loģiski izskaidrojamu.

Es to saistiitu vairaak ar smadzenjdarbiibas trauceejumiem nekaa ar reinkarnaacijaam.
http://en.wikipedia.org/wiki/Derealization

Vēl var uzlikt populāro VD diagnozi, tai arī ir raksturīga nerealitātes sajūta. :D Man nav ne smadzeņu traucējumi, ne VD - nu vismaz šādu diagnožu oficiālu nav, bet atceros, ka pirms gada patiesībā diezgan bieži skolā mocījos ar to - man vēl bija tāda lieta, ka pasaule (apkārtnotiekošais) ne tikai likās savāds, nereāls, bet arī pieskaroties sev (piemēram, rokai) es to nejutu, jutu attālināti. Nu tā kā, kad roka notirpst un tad uz to brīdi tu to nejūti (vismaz man tā ir). Izklausos kā traka. :D

Par VD runājot, tad tagad tā ir kā "modes lieta". Kā tik kaut kas, tā VD. Es pieļauju, ka ir šāda slimība un tā ir ļoti nopietna, bet viena daļa šādu diagnozi ir radījuši sev paši, nesakārtojot savu dzīvi, attiecības, iekšējo pasauli... Pārāk daudz dramatisma mēs uzburam sev bez vajadzības.
Loģiski padomājot, varētu secināt, ka šī sajūta ir no emocionālajiem pārdzīvojumiem. Ja tā, tad kā to novērst? Neņemt vērā, pieņemt un gaidīt, kad viss nostājas savās vietās?

Loģiski padomājot, varētu secināt, ka šī sajūta ir no emocionālajiem pārdzīvojumiem. Ja tā, tad kā to novērst? Neņemt vērā, pieņemt un gaidīt, kad viss nostājas savās vietās?

Nu man tās sajūtas, ko aprakstīju, bija skolas laikā. Tiklīdz absolvēju to, tad arī pārgāja (tagad tikai ļoti, nu tiešām ļoti reti gadās). Tad rudens pusē man ļoti, ļoti sāpēja vēders, miglojās acis, krita ausis ciet un dažādi citi labumi vienlaikus, joprojām jutos kā piedzērusies/salietojusies, kaut biju skaidrā - un tad es sapratu, ka tas arī notiek noteiktā vietā un noteiktos apstākļos. Joprojām reizēm pāris apstākļos uznāk kaut kas līdzīgs, bet atkal nedaudz citādāks (visas šīs trīs sajūtas it kā saista nerealitāte, bet pazīmes ir citas, šai atkal bija elpas trūkums un vēlme tikt prom, svaigā gaisā).
Tiklīdz šie apstākļi, kas izraisa šādas reakcijas, pazūd, viss nostājas savās vietās. Tātad svarīgi ir saprast iemeslus, kāpēc tā notiek tavā dzīvē (riebjas tas, ko dari, riebjas kāda klātbūtne, esi nelaimīga ar savu raksturu, ķermeni, kaut kādi kompleksi utt. utt.) un censties kaut ko mainīt to sakarā.

Proti, tā esi Tu, kas redz konkrēto lietu, bet Tev ir sajūta, ka to lietu bez Tevis redz arī cilvēks, kuram tas ir svešs, no pagātnes.

Manā gadījumā, nevis svešs, bet gan tāds, kurš to jau ir piedzīvojis-de ja vu sajūta.
Citiem tā esot ar vietām, man ar konkrētām situācijām, pat tīri ikdienišķām/parastām epizodēm-šķiet, ka tāda jau ir bijusi iepriekš piedzīvota. Piemēram, kaut kāda saruna ar nepazīstamu cilvēku, kaut kāda situācija darbā, sīks atgadījums utt., kad pēkšņi izšaujas cauri atklāsme, ka tas jau ir bijis un sajūtas/emocijas, ko rada šī konkrētā situācija, ir jau piedzīvotas.
Vispār ļoti jocīgas izjūtas, bet ik pa laikam man tā notiek.