Biju smēķētāja ar 13-15 gadu stāžu. Atmest smēķēt negrasījos, jo man tas netraucēja, kā arī pat patika. Bet tad iepazinos ar savu nākamo vīru, kas ir bijušais sportists, kurš nepīpē un kurš nevar paciest pīpētājus. No sākuma viņš neko tādu neteica, vēlāk jau izteica pretenzijas, līdz es smēķēju pa kluso, - darbā, parkā, sētā, kamēr šis nav mājās utml., BET tas bija ļoti apgrūtinoši, jo pavisam noslēpt to jau nevar, jo pievelkas gan drēbes, gan mati. Kā arī jāmin tas apstāklis, ka vakaros tad uzpīpēt nav jur, kad šis mājas, bet pīpēt tad gibas kā traks! Kas sanāk, - biju nervoza, aizkaitināma, cieta visvairāk, protams, vājākais, - bērns, jo galvā bija tikai viena doma, - uzpīpēt, bet nevar...
Tā nomocījos kādus 4-5 mēnešus, līdz man tāaa apnika šitais teātris, kā atrī biju nogurusi no nervozuma un histērijām, kā arī kauns bija bērna priekšā, ka vienu dienu pamodos un nolēmu, ka šīs nedēļas laikā atmetīšu smēķēšanu. Tā arī bija, jo, ja to vēlēs, to var izdarīt. Mēs taču paši esam sev pavēlnieki un ja es nolemšu nepīpēt, tad arī nepīpēšu. Pirmo dienu iztiku ar 2-3 cigarētēm, pēc tam ar divā, tad viuenu un tad nevienu. Teikšu godīgi, pirmais laiks bija vēl lielāks murgs nakā, kad slēpos un tēloju nepīpētāju. Man galvā bija tikai viena doma - uzpīpēt, - skatoties TV, gatavojot ēst, lasot grāmatu, iepērkoties! Bet nepadevos, jo tā biju nolēmusi. Un izdevās:)! Nepīpēju 4 gadus! Pa šo laiku nevienu reizi nav ienākusi doma, ka varētu gribēt vai atsākt pīpēt. Tāpēc es esmu paŗliecināta, ka smēķēšanas atmešana ir pavisam reāla, bet tad kad pats to izlemj un pats noliek šādu mērķi. Ak jā, vēl varu piebilst, ka smēķējot man bija xs izmērs, bet pēc tam (ne uzreiz, bet gada laikā) kļuvu par stabilu m izmēru. Bet nav ne vainas;)!
435
