Centos labot visu cik nu bija manos spēkos, neizdevās. Izšķīros es kaut es ven cerēju ka cilvēks atjēgsies par to ko es no viņa vēlos jo bija viņm pieradums pie manis izveidojies. Pēc tam vel mēnešiem runājāmies caur internetu, bet galu galā tā brīža apstākļu dēļ nesagājām kopā. Mocijos ar smagu depresiju pāri pus gadam un vel gadu klāt tik pat kā katru dienu domāju par to cilvēku, principā mocijos un raudāju naktīs. Tiku pāri...nu nevarētu teikt ka kādreiz tikšu tam pāri jo tajā laikā tādas muļķības no abām pusēm tika sastrādātas, ka tagad kauns par to ir. Vel pēc tam satikos ar citu cilvēku, bet iepriekšējais tik un tā bija visu laiku prātā, tad kad izšķīros no otrā puiša tad raudāju vakaros atkal tik par to pirmo, jo tā tomēr bija tā lielā pirmā mīlestība. Tad kad biju jau pie robežas ateikties no attiecībām vispār, devu sev vel vienu iespēju ar jaunu puisi, un re kā dzīve ievērtās, tā pēdējā cerība mani izglāba no visa jo idealāku cilvēku(priekš manis) par to ar kuru esmu kopā tagad, es tiešām nevarētu iedomāties. Stūlbi skan, bet liekas ka esmu atradusi dvēseles partneri, ar kuru es tiešām VISU gribu darīt, velns pēc pirmā mēneša jau biju gatava dzīvot kopā un bērnus ar šo cilvēku taisīt, un tagad jau kad atiecības ir pavisa stabilas, nekas ar nav mainījies, cik ļoti patika sākumā tik pat ļot ar tagad ja ne vairāk, un es zinu ka otrs cilvēks par mani domā tā pat.
Tā kā, ja tagadējās attiecības neizdodas, nevajag krenķēties, jo agri vai vēlu parādīsies tas īstais. Un jā, pēc šķiršanās tiešām ilgi tāda sajūta itkā slima būtu un vispār neko nevarēju padarīt - depresijas daļa, bet temperatura gan nebija.
385
