Smaids cilvēkos

An arrow can only be shot by pulling it backward. When life is dragging you back with difficulties, its means it's going to lunch you into somehing great. So just focus, and keep aiming.

Man tas kaut kā no iekšām. Es cenšos visas problēmas slēpt aiz smaida.
Esmu par to saņēmusi arī aizrādījumus.

Es nonākot cilvēkos, kuri smaida, automātiski arī pasmaidu, kaut arī varbūt slikti jūtos. Laikam tā nu ir tā lieta, uz ko viegli pavelkos un mazpazīstamie varbūt domā, ka es tāda esmu visu laiku.

Teju visu dzīvi esmu bijusi tāda, kas slēpj savas patiesās emocijas. Man vienkārši šķiet dabiski neapgrūtināt citus ar savām problēmām. Tagad gan viss ir sakritis tā, ka puņķi un asaras šķīst pa gaisu pat sabiedrībā. Fuij, nekad neesmu tāda bijusi un lieki teikt, ka pašlaik sev riebjos.

An arrow can only be shot by pulling it backward. When life is dragging you back with difficulties, its means it's going to lunch you into something great. So just focus, and keep aiming.

yes yes, mans dzīves motto. Principā, pēc tā arī dzīvoju, lai arī kas notiktu turpinu priecāties par to kas man ir, un ceru, ka pēc sliktā nāks arī labais. :)

Man tas ir vistiešāk atkarīgs no sabiedrības. Vienkārši daroties, ejot pa ielu, u.tml. parasti nesmaidu, ja vien neredzu vai neatceros ko foršu, par ko gribot negribot jāsmaida. Taču, ja nonāku sabiedrībā, kur jūtu nepārtrauktu pozitīvismu, tad arī vienmēr esmu kā saulīte. Parasti ārzemēs vai tiekoties ar draugiem. Tad arī visas bēdas/ problēmas liekas mazsvarīgas, kaut kā iejūties atmosfērā.

Man ir līdzīgi kā tev, quest. :D Bet agrāk arī nebiju nekāda dzelzslēdija, galīgi nē, bet uz mirkli biju iemācījusies izskatīties "labi". Tagad man arī viss tā sakritis, ka pat bail uzturēties sabiedrībā, jo, ja kaut kas notiks, var sanākt tāpat: ka puņķi un asaras šķīst pa gaisu pat sabiedrībā.

Daudziem gadās sliktās dienas, nogurums utt., bet sabiedrībā viņi to neizrāda un tāpat izskatās priecīgi un smaidīgi. Kā to panākt? Kā vispār sevi savākt, ja "iekšā" jūties nenormāli slikti?

Vai kas noticis, vērīgā meitene? Tu mani uztrauc! Vai varu kaut kā palīdzēt? Maz cerību, ka atbildēsi, bet, ja varu jelkā "pacelt" Tavu nīpi augstāk, - būšu priecīgs pacensties, jo Tu taču man te, cosmo, esi vienīgā vērīgā meitene!

Man tāpat. Neviens nezina, kāda patiesībā esmu, vismaz pašai tā šķiet. Skolā vienmēr esmu priecīga, arī tuvajiem draugiem nestāstu par savām problēmām. Es gan neuzskatu, ka nevajag draugus apgrūtināt ar savām ķibelēm, bet man vienkārši netīk runāt par lietām, kas kaut kur iekšā grauž. Tā nu slēpjos aiz smaida :)

aij, jāsaka cosmo meitenes vārdiem- arī tavā ieliņā reiz tirgos saldējumu! Turies!

Quest, paldies un tev to pašu novēlu! :)

Melns, paldies :)

... Ja par tēmu - vienkārši vajag iemācīties mīlēt cilvēkus. Svešus. Jaunus. Vecus. Bērnus. Krievus. Latviešus. Melnādainos. Visus citus. Vienkārši ne par ko, - par to, ka viņi ir apkārt, par to, ka viņi atvērs tev durvis, kad tu ar iepirkumu maisiem centīsies tikt mājās. Par to, ka viņi palaidīs tevi pa priekšu, kad tu no sānielas centīsies ar savu auto tikt uz galvenā ceļa.
Un tad, kad tu atvadu sveicienam pilnīgi svešai klienta firmas sekretārei pēc tam, kad viņa ir atdevusi tev parakstītus dokumentus par preču saņemšanu, pieliec vienu pašu vārdu, kurš tev neko nemaksā un sausa "До свидания" vietā pasaki "Спасибо, красавица, до свидания", tad, atskatoties un redzot, ka meitene smaida un garīgais vismaz uz brīdi ir uzlabojies, noskaņojums neizbēgami uzlabojas arī tev pašam. Un pateici tu to nevis tāpēc, ka esi nopelnījis naudu vai esi nolēmis viņu uzaicināt uz randiņu vai ievilkt gultā, bet vienkārši, tāpēc, ka tā meitene varbūt smaidīs vakarā gultā pirms aizmigšanas.

atrodi kādu līdzīgu kā tu un kopā meklējiet pozitīvās lietas,ja gribi vari man uzrakstīt privāti,ja ir interese,esmu laba aktrise tādā ziņā :D

Iespējams tas nāk ar laiku.
Bet, cik sevi atceros, tik vienmēr esmu gājusi ar smaidu uz lūpām, pat ja iekšēji jutos ļoti slikti.
Varbūt piemērs no mātes, jo viņu vienmēr redzēju stipru un pozitīvu.
Veiksmi :)

Melns - nav īsti par tēmu, iespējams, bet tavs pēdējais komentārs man šķita jocīgs tīri uzbūves ziņā.

Nazīc, gaidi ziņu, dalīsies ar aktiermākslas noslēpumiem. :D

Kerol, paldies par veiksmes vēlējumu :)

es visu slikto parasti pārvēršu kaut kādos prikolos un man nekas vairs neliekas tik drūms. respektīvi, pati iesmeju par savām problēmām :D

Gribētu mācēt tā kā Renē.
Es nesaprotu kā, bet esmu superstipra, iepriekš to neapzinājos, bet tagad ir smaga/pagrūta situācija un turos kā vīrs, kaut vājākiem cilvēkiem varētu būt depresija..
Laikam atslēga ir nedomāt par problēmu/sasāpējušo lietu tad, kad nevēlies, lai kāds redz Tavu patieso iekšējo sajūtu stāvokli

Laikam atslēga ir nedomāt par problēmu/sasāpējušo lietu tad, kad nevēlies, lai kāds redz Tavu patieso iekšējo sajūtu stāvokli

Ieteikums ļoti labs, bet es nezinu pat kā darīt tā, lai nedomātu. :D Es tagad pažēlošos, bet es tiešām nezinu vairs, ko ar sevi iesākt, kā pati sevi motivēt. Negribu mācīties, bet nejau tikai mācīties, tāpat nav vēlmes izklaidēties, atpūsties. Vasarā būs ceļojums, bet es ar šausmām par to domāju, jo negribās ciemoties un tēlot smaidīgo, laipno, kaut ko katru dienu darīt utt. Pašlaik mana ideālā dzīve būtu vienkārši - es un gulta.

Man liels mīnuss- esmu garastāvokļa cilvēks un, ja jūtos slikti, visi apkārtējie arī to izjūt :( reizēm cenšos smaidīt un izlikties, bet tāpat pamana :(