Smieties tad,kad nedriikst!

Man smieklu lēkme bija skolā, 9.klasē, kad notika gatavošanās exāmenam.. bijām pāris cilvēki, kuri gatavojās vācu valodas exāmenam.. smējos kā traka, smiekli nāca un nāca.. nevarēju apturēt.. skolotāja bija nikna.. bet pats smieklīgākais, ka man nebija iemesla par ko smieties :D Nezinu par ko es smējos vispār :D
Uznāca lēkme un viss.

http://www.youtube.com/watch?v=CMkfMYytnaw

Man bieži uznāk smieklu lēkmes, īpaši brīžos, kad ar prātu lieliski apzinies, ka smieties nedrīkst. Ļoti bieži sasmejos, kad cilvēki kaut kur nokrīt vai kaut ko atsit. Kad nomierinos, tad atkal atmiņā uzaust tas skats, un aidā.. :D

Skolā matemātikas stunda, es pie tāfeles... Nedod Dievs, ieraudzīju, ka skolotājai pierē 3 jocīgas bedrītes, kuras kustas... Ar mani bija cauri, sāku histēriski smieties! Viņa, protams, apvainojās, bet es to nebiju domājusi ļauni, vienkārši lēkme uznāca... :D

Mācījos skolā. Bija vietējie rajona Dziesmu svētki. Konkrēto dziesmu diriģēja tieši mūsu mūzikas skolotāja. Mana druška, kas stāvēja man aiz muguras, sāka žagoties :D centos turēties, bet nesanāca...skolotāja skatījās dusmīga virsū, nesaprazdama, kas man lēcies. Tad arī viņa ieraudzīja nabaga žagotāju. Nu jau smējāmies mēs trīs. Žagas varēja labi dzirdēt mikrofonos, skatītāji arī locījās smieklos, kā arī skolotājas smiekli aplipināja dziedātājus. Tur vairāk zirgošanās, ne dziedāšana sanāca. Draudzeni mēs kkā nobīdījām padzerties un ievilkt elpu, bet dziesmu sākām par jaunu. Skolotāja atvainojās skatītājiem. Tas ir viens no grandiozākajiem smieklu lēkmes apmēriem.

ehh vel jo projam smieklu lekmes uznak kad esmu kopa ar draudzeni..
vienreiz pirms 4gadiem, makroekanomikas stunda, pilniigs klusums, viena meitene sakustejas un biksem berzoties pret kreslu tads kaa purkskjis noskaneja.... ak jel, nodomaju ka nobezdejas pa visu klasi, saku pie sevis kikinat, pec tam saku smieties pa klasi, paliku sarkana, un kanapi paelpot vareju no smiekliem... zel ka parejiem nelikas smiekligi :D

Saprotu, ka smieties ir veselīgi, bet ir vietas kur tas nu nekādā gadījumā nebūtu ieteicams :)
Bijām kādus pāris gadus atpakaļ uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Lai vai vecums nebija nekāds mazais, bet nu mums ar māsīcu uznāca smielkli par to, kā brāļa dēls dziedāja dziesmu. Tā nu ķiķinājām un mēģinājām nomierināties, bet kā atkal viena uz otru paskatījāmies tā smiekli atkal klāt.

Tā nu mums ģimene pateica, ka ar mums vairs nekur neiešot, jo nemākam uzvesties :D

Bērēs...

Vecmāmiņai ne ta kaimiņš bija nomirs, ne kas,viena pati negribēja iet un tad nu neatceros kā,bet viņa mistiskā kārtā toreiz piekukuļoja mani,lai eju. Nu ok.
Tā kā to nelaimīgo i redzējusi i dzirdējusi pirms tam par nebiju,man bija tāds mierīgs chill noskaņojums. Nē nu, cik gan bērēs var čillot, bet nu sapratāt... Kaut ko grozos apkārt,skatos un ieraugu tantiņu. Nu tāds mazs,kalsns,sagrabējis stāvs, bet reāli žiperīga, nu pēc skata nepateiksi. Neko,pasmaidu, un tad ieraugu TO.... viņai kājās bija kaut kādas ala Nike Air botas. MILZĪGAS! Uz viņas sērkokājām un vispār kopskatu, izskatījās vnk graujoši!



Es vnk sāku raustīties krampjos. Saprotu,ka vieta un laiks absolute nepiemēroti, bet nu neko nevaru sev izdarīt,raustījos agonijā!