Nu es, piemēram, radio tiešajā ēterā nepabeidzu ziņas, jo kolēģis aizkadrā saklepojās - ar acu kaktiņu redzēju, kā viņš zem galda lokās, mēģinot izklepoties, dzirdēju to austiņās un nezinu, kāpēc, bet uznāca šausmīgi smiekli - mēģināju valdīties un turpināt stāstīt, taču tas padarīja visu vēl trakāku - visspiedzīgākajā balsī vēl izspiedu pāris vārdus uz aizgāja nenormāla ņirga. Tad rādīju, ka jāslēdz mikrofons nost un jālaiž džingls. Protams, abi rēcām līdz asarām un bez elpas, bet nu momentā zvanīja šefs un teica, ka neesot nekāds bērnudārzs. Bet es tiešām neko tur nevarēju padarīt! :D
Otra reizē gan mistiskā veidā spēju novaldīties, jo pie tā teikuma ziņas varēja izbeigt un ēterā nesaņirdzos, bet aizkadrā atkal līdz asarām. Normāls laika ziņu teikums, bet ātrumā lasot nedaudz pārteicos, tādējādi karstais gaiss, kas "ieplūdīs" kļuva par "iepļūdīs", kas skanēja kā "iepļūtīs" (pardon) :D Kā sapratu, kā tas skanēja, pie tā teikuma arī stopēju, jo jutu, ka siekli burtiski kāpj un tūliņ lauzīsies laukā.
Nu lūk tā! Esmu ievērojusi, ka bieži vien uznāk smiekli un jo vairāk apzinies, ka nedrīskt smieties, tā nāk vēl vairāk, tapēc pēdējā laikā cenšos uzreiz sev iestāstīt, ka var jau pasmieties, ja nāk un tad uzreiz takā pāriet. Ceru, ka domu sapratāt! :D