Smieties tad,kad nedriikst!

Up

Tie ir vislabākie smiekli! Tāāā patīk tā sajūta, ka viss ķermenis un prāts līksmo, bet nedrīkst to izrādīt un jo vairāk centies apspies, jo jautrāk :D

Man 9 klases izlaiduma,kad visiem bija jādziet valsts himna uznaaca si smieklu lēkme es staveju paša priekš ar draudzeni...netalu no mums staveja skolotajs un ļoti labi vareja dzirdēt,ka viņš dzied...tas bija drausmīgi,es knapi noturējos domaju viss man jāiet nost no skatuves ,gandrīz apčurajos..skolotaja bija baigi niknā :D..Bet ko padarīt..tas ir viss spilgtakais un apkaunojošakais:D

Tagad esmu kļuvusi nopietna, bet skolas laikā ar draudzeni bieži smējāmies visādu muzeju apmeklējumu laikā. Reiz bija mums pagastā slavena novadnieka atceres pasākums, kurā uzstājās viņa mazdēls ar ļoti smalku, vīrietim neraksturīgu balsi, runāja par sava vectēva piemiņu utt lietām, bet mēs nevarējām noturēties nesmieties par to balsi :D Labi, ka tas viss pasākums notika ārā, pagājām gabaliņu nostāk, bet tāpat :D

Tā jau tāda tīnīšu uzvedība. Ķiķināt un sprauslot tad, kad to nevajag darīt. Kad biju sīkā, arī gadījās stundu laikā vai tamlīdīgi, bet vēlāk tik sapratu cik kaitinoši un nepieklājīgi tas var izrādīties no malas...

Es kā 1. klasē ieguvu sev draudzeni, tā vēl tagad esam draudzenes un varam smieties par jebko, katru brīdi. Tāpēc skolā bija īpaši jautras situācijas.
Kad 7.klasē meitene klases priekšā nokrita ar pieri pret zemi, pusklase sāka skaļi zviegt, parējie turējās. Tie,kuri sāka smieties, tos no klases ārā un neattaisnota stunda. Skats bija labs, vēl tagad atceros. :D
Ai nevaru vairāk uzrakstīt, smiekli nāk atceroties vien :D

Darba ar kolegiem gandriz katru dienu smejamies par un ap klientiem. :D briziem ir ta, ka pat asaras pa gaisu no smiekliem un nevar atbildet. Vienreiz par vienu kinieti, ta sakam smieties, ka nevar vairs nomierinaties, atvainojamies 10 reizes un tapat nak smiekli. Bet vins pats ari smejas.

Skolas laikos pie visstingrākās matenes skolotājas, savai sola biedrenei atzinos,ka man bail no gliemežiem. Viņa, protams, mani apsmēja un uzzimēja gliemezi uz klades lapas un teica - Viņi taču it tik lēēēni..
sprauslājām nenormāli. Par sodu, viņu piesauca pie tāfeles.

Mums ar draudzeni parasti tā gadījās pie niknākajām skolotājām, ka vnk. varējām sākt histērijā smieties, protams, centāmies apvaldīties, taču smiešanās ļoti labi atspoguļojās mūsu sejās. Tad sekoja skolotājas niknais jautājums - ''varbūt visiem pastāstīsiet, par ko smejaties? Mēs arī gribam pasmieties.'' Un momentā visa klase lūr virsū. :D parasti tas bija kkas tiešām ļoti dumjš, par ko smējāmies un skaļi to teikt nedrīkstēja. :D

Man tādas lēkmes svešas, bet zinu, ka tās parādās, ja dodos pie vienas ārstes, kura ir ļoti laba, zinoša, taču viņa "uzkaras". Vienkārši tad, kad ir kaut ko dzirdējusi par pacienta kaitēm, tā kā "atslēdzas", nemāku aprakstīt, bet ne mazāk kā 15 minūtes viņa klusē un skatās vienā punktā. Tad pajautā kaut ko un atkal "uzkaras". Un tā ir vienmēr. Tā konsultācija ir ļoti gara, bet beigās ārste vienmēr arī apsola par visu padomāt, atrodot iemeslu kaitēm. Un tā nu man pēc kādas otrās viņas "uzkāršanās" parasti uznāk smieklu lēkme. Trakākais jau, ka varu sākt smieties, bet viņa "neatgriežas".

Ir bijis skolas laikā. Učene izdomā kko stundā uzprasīt un sola biedrene kko stūlbu pasaka saistībā ar tēmu. Knapi noturējos, lai nesāktu smieties un varētu atbildēt normāli uz učenes uzdoto jautājumu.

http://youtu.be/tN3iNxr2bhk
:D

Pavisam nesen, pasniedzeejam maaciibu laikaa aizsmaka balss un vinjs tik smiekliigi saaka runaat. Un es seedeeju pasaa prieksaa un nevareeju notureet smieklus. Man bija riktiigi kauns par sevi.

* sēžam klasē un gaidam skolotāju, skolotāja ienāk klasē un laimam aizmirsa, ka klases priekšā nolikusi divus solus, vienu uz otra. Nākot klasē pētīja žurnālu un spēcīgi atsita krūti pret sola (galda) stūri. :D Bija acīmredzami, ka viņa cenšas nešņukstēt :) Es protams izcēlos ar savu nenormāli skaļo, nepieklājīgo zviedzinu pa visu klasi :)

* skolas ēdamzāle, k\ada 3. klase laikam. skolotāja mūsu galdiņam nes divus aizmirstos saldā ēdiena šķivjus, laikam grīda nebija nožuvusi netālu no galda un skolotāja aprika uz pakaļas, saldais uz sejas. Visi ķiķināja, bet mēs ar draudzeni rēcām kā pajolenes, komplektā vēl aizrijāmies ar zupu. Tad nu skaņas kuras izdvesām bija stipri komiskas, rīstīšanās un skaļi smiekli rādot pirkstu skolotājas virzienā :)

Smieties ir veselīgi :)
Parasti manas smieklu lēkmes vēl vairāk pastiprina tie, kas no malas nopietni skatās un nesaprot, par ko es smejos.

:D :D :D

tiiiiik laba tēma!

Man kauns, bet tās bija vecāsmātes bēres... Stāvējām visi tādi noraudājušies un kaprači raka ciet kapu, viens no viņiem acīmredzot bija uzvilcis žaketi, kas par mazu un tai ar troksni pārplīsa vīle. Tā kā mēs ar tēti stāvējām vistuvāk, tad bijām vienīgie, kas to momentu pamanīja un abi sākām nu ne gluži smieties, bet tālu līdz tam nebija, smaidu no sejas nekādīgi nevarēju aizvākt... Vēl tagad ar smaidu atceros to momentu, kad tētis man piebakstīja ar domu, vai redzēju un vīles plīšanas skaņu! Vistulbākais, kā jau vienmēr ir tas, ka tu zini, ka smieties nedrīkst, bet nesanāk savaldīties...

Pēdējo reizi sirsnīgi smējos vakar, brīdī, kad tas īsti pieklājīgi nebija. Manējais tāds iet caur dzīvokļa koridori un uz pēcpuses novēlās uz manas tikko svaigi izmazgātās grīdas un aizslīdēja uz priekšu:D Tas skats bija tik graujošs, jo vairāk, ka viņš sapūtās, ka es sasmējos bezgala:D

Monro, tā noņirdzos par o pirmo čali no video. :D Pat sīkā nosmējās.:D

http://www.youtube.com/watch?v=N2sIyKFkk2s

tas video vnk uzlaboja manu dienu :D