Tādēļ jau arī krāpj, ka ir tādas, kas atļaujas pret sevi izturēties ar TĀDU necieņu un vēl saskalo smadzenes, ka pati vainīga!
Kur tu redzi, ka kāda saka, viņai izskalotas smadzenes? Tie atkal ir tavi pieņēmumi, ka savādāk tak nevar būt.
Varu pateikt savu piemēru, bija problēma par kuru mans vīrietis ar mani centās runāt 3 garus gadus. Es zināju, ka problēma ir, bet es izvēlējos to ignorēt jo tā taču ir vieglāk. Un katram cilvēkam ir limits kad viņam apnīk censties jo atdeve no otras puses īsti nav. Es nedarīju neko, visur bija tikai es, es, man, man. Man likās, ka viņš taču tāpat nekur neaizies jo mīl.
Bet tad vienu liktenīgo reizi aizgājis ar draugiem patusēt, ko dara ļooooti reti, piedzērās un kāda ļoti neatlaidīga sieviete panāca to ko gribēja.
Tas ir identiski gadījumam, ka sievietei no vīrieša katastrofāli trūkst uzmanības piemēram, viņa stāsta, runā, mēģina parādīt kā tas liek viņai justies. Otrs itkā klausās, bet nesadzird, nekas nemainās. Un kādā liktenīgā reizē, kaut parastā draugu tusiņā, nu vienalga kur, tu satiec kādu kurš tev kautkādā veidā uz to vakaru iedod to kas tev pietrūkst, neatkarīgi no tā vai tā ir vnk uzmanība, komplimenti vai sex. Ja cilvēks attiecībās ir apmierināts, ir daudz mazāka iespēja, ka viņš krāps.
Katrā ziņā tagad esmu daudz laimīgāka kā biju, esam iemācījušies runāt un tiešām uzklausīt. Viss tiek izrunāts laicīgi nevis marinēts. Uz to sievieti ļaunu prātu neturu, uz savu vīrieti ar ne. Es par to vispār nedomāju, nestrespju kad iet tusēt, nestresoju ja nenāk laicīgi mājās un tā varu turpināt ilgi. Bet tas iespējams dēļ mana rakstura kā tāda, es vispār vienmēr visu viegli palaižu.
Un man liek pasmaidīt tādi komentāri kā -tev ir nez kas iestāstīts, izskalotas smadzenes utt. Es tam stāvu pāri, kā jau minēju, tie man liek vienkārši pasmaidīt. Nejūtos ne ko zaudējusi, ne kautkādā veidā apdalīta, ne vājprātā sāpināta utt. Es vispār visu dzīvē ņemu un uztveru viegli. Un tas nav teāteis vai aizsargmaska, es tāda vienkārši esmu, varbūt tādēļ man ir tik viegli.
37
