Krāpšana.

Kā persona, kam ar šo procesu bijusi darīšana dažādos statusos un sakarībās varu teikt, ka nekāda zemeņoga tā nav - savākt atkal kopā savus kauliņus, kad tanks pēkšņi notriecis gar zemi. Turklāt, ja dzīvei labpatīk tev iespert pa riekstiem tik ļoti, ka tā, ar kuru piekrāpj, ir tava draudzene - kāda, kuru esi uzskatījusi par savu sirdi un dvēseli. Nu jā, atgūšanās posms ir skarbs.

Attiecības ar to vīrieti mums turpinājās vēl tādu laiciņu pēc fakta konstatēšanas (tas bija noticis pusgadu pirms es uzzināju), it kā pat neslikti, bija prieka brīži un visādi foršumi, bet manī kaut kas būtisks bija aizlūzis. Par spīti tam, ka gribēju būt pieaugusi un uz lietām skatīties racionāli galu galā tomēr aizgāju. Bet, iespējams, tas nebija tikai krāpšanas fakta dēļ. Ak, atmiņas... :D

Šobrīd uz krāpšanu cenšos skatīties (tas nenozīmē, ka man izdodas) sava kolēģa cīm - tā vieta tač nedilst, neķer kreņķi! :D

čāča, wow, esmu ļoti patīkami pārsteigta par tavu atbildi, tiešām ļoti godpilni atbildēji! Ja nu kas, atvainojos, negribēju aizskart :)

Jo tikai patiešām ļoti stipri mīlot, paliekot malā savu lepnību un ego, ko tādu ir iespējams piedot. Un, protams, ka tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj. Tas patiešām ir skaļš signālzvans piekrāptajam, ka kaut kas ir jāmaina.

Šo es nesaprotu. Sanāk tā, ka nabaga vīrietis aiz "sliktas" dzīves nokrāpj, un sieviete vēl beigās paliek vainīga! Jo vairāk partraucot attiecības, jo ir tā lepnā un egoistiskā maita? Un kā tad nosaukt to vīrieša rīcību? Tas, kurš rēķinās ar cita jutām? Taču nesmidiniet!

Domāju tā, ja vīrietis nerēķinās ar savu otro pusīti un pa kluso krāpj, tad tas ir, pirmkārt, pazemojoši un zemiski pašam virietim! Vīrietis, kurš zin sev cenu un ciena savu sievieti NEKAD nekrāps. Nu jā, pavisam cits stāsts ir par "brīvā" tipa attiecībām, kad abiem ir noruna "daru,ko gribu".

Man nav bijusi tāda situācija, nevaru objektīvi spriest, bet ir dzirdēts un pašai tomēr ir kāda loģika.

Ja cilvēki ir precējušies, ir bērni, bieži vien nav tā, ka nokrāptais cilvēks tiek uzreiz pamests. Pirmkārt, bērni. Tas ir ļoti svarīgs iemesls, lai tomēr mēģinātu attiecības saglābt. Un tāpat māja, mašīna, visa iedzīve ir kopīga, šeit nav tā situācija, ka var vienkārši paņemt un aizbraukt. Labi, tu pametīsi, bet ko tālāk? Tālāk ir jādzīvo vienai, jāmēģina visas lietas kārtot vienai. Un, ja cilvēku mīli, ir labi ģimenes dzīvē kopā ar viņu, ir pierasts, jau daudzus gadus dzīvojot kopā, tad jebkurā gadījumā nevar tās attiecības tik viegli pārtraukt. Ir jārunā un jāizrunā tas, jāsaprot tas, ka tas ir bijis tik tāds viens sānsolis, bet vīrs tak mīl tevi tāpat (ja tas viss tiešām tā ir).

Ja ir vienkārši attiecībās, neprecējušies, bez bērniem, tad, iespējams, ir savādāk. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tas, ka esi precējies, ir lielāka atbildība.

Un tiešām - tās, kuras saka, ka vienalga, cik bērnu un cik ilgi precējušies, pamestu uzreiz - es tiešām šaubos, ka tā tiktu izdarīts, ja nonāktu pašas tādā situācijā. Tas cilvēks tomēr ir tavs ilggadējais partneris, dzīves biedrs. Un vēlreiz saku - bērni! Tas ir svarīgs aspekts.

Wiza - Bet ja nebūtu vīrietis, kas pats kaut ko tādu ierosinātu vai arī ļautos kārdinājumam, tad jau arī krāpšanas nebūtu. Abi vainīgi. Man pat liekas, ka vairāk ''vainīgs'' ir tas vīrietis, kurš krāpj zinot, ka mājās ir sieva/draudzene/draugs. Tā persona ar kuru krāpj var būt arī dezinformēta par ģimenes stāvokli vai arī ļoti vienkārši - viņai var būt vienalga, jo reāli tas viņu neskar.

Liene, tev nav jāvērtē vīrieša rīcība, nav jānosoda citi cilvēki vai jāmeklē citiem attaisnojums. Tas, ko nodarīja vīrietis - viņam ar to ir jāsadzīvo, jāizpērk savas kļūdas un jāatbild! Tā ir VIŅA lieta. Tu tur nevari ietekmēt, likt, lai viņš nožēlo vai nekad dzīvē vairs tevi nekrāpj.

Tu vari atbildēt tikai par SEVI. Ja tevi piekrāpj, tad tu vari vērtēt un labot tikai un vienīgi sevi, lai tas neatkārtotos. Tu vari strādāt tikai ar sevi.

Kā bija tajā anekdotē:
Vīrs mani krāpj. - Tā ir viņa darīšana. - Ar manu draudzeni. - Tā ir jūsu draudzenes darīšana. - Un ko man tagad darīt? - Tā ir jūsu darīšana.

mazspiradzins, tas ir skaids, ka katrs atbild tikai par sevi. Taču kāpēc,Tavuprāt, sieviete tiek uzskatīta par lepnu un egoisti,ja nepiedod vīrieša krāpšanu? Kā arī Tu uzskati, ka nav jāvērtē vīrieša ricība, ja viņš esot attiecībās ar mani, mani krāpj? Kā lai to jāsaprot?

Liene, ne jau tikai sieviete, bet jebkurš cilvēks, kas nepiedod, tapēc ka iedragāta pašcieņa, lepnums vai kaut kas tamlīdzīgs, ir uzskatāms par lepnu.
Bišķi ir jāiebrauc ar muti sūdos, lai tas lepnums kaut kur nolaižas no mākoņiem :)

Vispār nevjaag vērtēt citus cilvēkus vai notikumus. Tikai sevi un ko es no tā varu mācīties, izmainīt vai turpmak darīt citādi.

Viss ir iespējams. Pirmos 2 gadus bieži strīdu laikā pieminēju, bet tagad samierinājos, un zinu vienu, ka nekad nekas nenotiek tāpat vien, es arī biju lieliska visās jomās, bet tomēr bija mīnusi, pēc tās reizes esam iemācījušies izrunāties, un līdz ar to izstāstīt kas patīk, kas nē un kas trūkst, ko vajag papildināt, lai šādas reizes nebūtu.

Ideālu attiecību nav, un jebkurās, ja gribēs, varēs atrast iemeslu, kāpēc krāpt. Vienmēr kaut kas trūks vai būs par daudz utt. Izvēle, kā to risināt - krāpjot vai tomēr kopā, ir katra ziņā.

man palika žēl mazspiradzins. Es nez kāpēc viņas vārdos lasu nevis sazin kādu mistisko pieaugušā cilvēka briedumu (krāpšanas akcepts uzreiz dod briedumu?), bet gan pārestības pieņemšanu un ekceptēšanu kā absolūti saprotamu un pieņemamu situāciju.

+

Es nesaku, ka uzreiz jāpamet vai tamlīdzīgi, jo sapratu, ka var būt ilgs laiks kopā, kopīga mājvieta, citas lietas, bērni, laulība utt. utt., bet divas meitenes, kas dalījās ar savu pieredzi šajā diskusijā, man tāpat kā citētajā atbildē liekas, ka.. tur nav viss labi. Liekas, ka vīrietis izskaloja domāšanu (tev nodara pāri, bet beigās tu vēl paliec vainīgs) vai arī sevis motivēšana un pārliecināšana, ka viss taču ir labi (jo īpaši tas ir par to meiteni, kas te katru otro komentāru atspēko).

kreimene, manuprat, vislabak pateica.

Es nesaku ,ka nekad turpmāk, bet zinu ka veselīgu attiecību pamata ir laba komunikācija savā starpā.
Un zinu arī to , ka katrās attiecībās viss ir savādāk , tie paši uzskati utt.Es reāli runaju par savējām.

Es turpmāk zināšu, kā pataisīt vīrieti par vainīgu un likt izpildīt manas iegribas - nokrāpšu un atzīšos! :D

Var piedot.

Pilnīgi piekrītu dažām meitenēm (?), kuras saka, ka vaina ir jāmeklē sevī, kad tiec piekrāpts. Es piedevu krāpšanu, no sākuma bija neizsakāmi grūti un sāpīgi. Pēc kāda laika teicu sev - viss piedodu! Mhm, kā tad - neko es nepiedevu, man joprojām bija dusmas, greizsirdība, strīdu laikā tas nāca ārā, vainoju viņu - kā Tu tā varēji (kaut arī tas bija gadu atpakaļ). Un es raudāju, lūdzu Dievu, lai palīdz man piedot, jo es nezināju kā lai to izdara, aizvainojums joprojām sēdēja iekšā!

Un tad kādu dienu, lasot Blogus par attiecībām, atradu rakstu, kur sieviete sūdzējās, ka nevar piedot krāpšanu. Atbilde no bloga autores viņai bija graujoša. Tā bija skarba, bet patiesa. Un ticiet vai nē, es uzreiz piedevu, kad izlasīju. Tagad es saprotu, ka vaina bija manī un tas katru dienu arvien skaidrāks paliek. Es ļoti daudz meklēju un lasu blogus, grāmatas, rakstus par attiecībām un tas ir rakstīts visur! Gluži kā atgādinājums man. :)

Liekas, ka vīrietis izskaloja domāšanu (tev nodara pāri, bet beigās tu vēl paliec vainīgs

Nenoliedzu, ka nereti tā notiek, bet manā gadījumā ar manu uzvedību, tā bija bumba ar laika degli. Mēs abi esam vainīgi, vienlīdzvainīgi. Viņs dēļ tā, ka beigās atrada mierinājumu citur, es dēļ ta, ka neredzēju tālāk par savu degungalu, nedzirdēju otra saucienus pēc palīdzības. Tas ir ļoti komplekss un garšs stāsts, tas viss nenotiek dienas laikā, tas ir ķedes reakcijas pēdējais posms.

Man tiešām vienalga ko te saka, neizklausās labi, žēl manis utt.. Lūdzu netērējiet laiku žēlojot, tiešām nav par ko, jo tagad esmu miljons reižu laimīgāka kā pirms šis fakts notika. Atkārtošos, būtu bijis labi, ja man, arī manam vīrietiem šī sava veida mācība atnāktu savādāk, bet ir labi kā ir. Ne es otram pārmetu, ne manī gruzd aizvainojums vai sāpes.

Nana - lasi kārtīgāk, es minēju, ka šie brīnišķie vīri slēpj to, ka ir precēti. Ko tad tai sievietei, izzīlēt?!

Sievietei vispār nav jāliekas gultāar pirmo sastapto, ja kas :) Un ja viņš nebūs "pirmais sastaptais", tad gan jau sieviete zinās, ka viņam ir draudzene vai sieva, bērni. Zinu, varbūt mani nosodīs, bet es nekad neesmu sapratusi šitās klubu meitenes, kas iepazīstas ar čaļiem un brauc uz mājām pie viņiem pārgulēt? Nu wtf? Manās acīs - mauka.

nezinu vai varu sevi pieskaitīt pie tām, kuras ir krāptas, bet morāli tā esmu jutusies..Trīs vārdos..pamanīju drauga saraksti ar citām sievietēm, vēlme bija regulāri tikties, atpūsties un nodoties kaislei. Par laimi vai nelaimi, pamanīju šo saraksti, nenoturējos un izplūdu histērijā, tā rezultātā, protams, it kā nekas nenotika līdz galam..vismaz es nezinu..

Kādas attiecības ir pēc tam? iet kāds 3. mēnesis, par to nedomāt ir ļoti grūti, īpaši tad, kad neesam viens otram blakus..gribot negribot, sirdī brīžiem iezogas neuzticība..Mīlējoties nākas domāt par to, vai viņam maz ir labi ar mani..

Kad toreiz jautāju kāpēc tā notika - pamatoja ar to, ka vaina viennozīmīgi nav manī, pats neredzot izskaidrojumu kādēļ tā..

Toreiz pieņēmu lēmumu piedot un palikt kopā, jo tiešām mīlu šo cilvēku un nespēju iedomāties dzīvi bez viņa..BET..nenoliegšu, ka kkas manī izdzisa toreiz..Apgalvot, ka esmu laimīga tagad..nevaru..

Piekrītu Rēzijas teiktajam, par to klubu utt man tas arī nekad nebūs saprotams :D

mazspiradzins, pēc Tava domu gājiena sanāk tā, ja sieviete nepiedod sava vīrieša sānsoļus, viņa ir lepna un egoiste, bet ja piedod - saprotoša un mīloša?

Pilnīgi piekrītu maybe - neeksistē ideālu attiecību, un pie labākās gribas vienmēr var atrast "iemeslu" krāpšanai, tāpēc attaisnot krāpšanu ar "protams, ka tāpat vien un aiz labas dzīves neviens nekrāpj" ir muļķības kalngals. Esmu dzirdējusi no savām draudzenēm:"Jā, viņš mani krāpa, bet tā nebija viņa vaina, jo tā "mauka" viņam uzmācās un nelika viņu mierā. Tāpēc es viņam piedevu, jo viņa vainu nesaskatu." Šie teksti ir tipisks attaisnojums vīrieša sānsoļiem. Starp citu, arī Tavos, mazspiradzins tekstos kaut kas līdzīgs ieskanējas. Nu jā, nu jā, tas nabadziņš pretojās ar visām četrām, bet tā neliete tomēr spēja viņu ievilkt gultā.

Mans subjektīvs viedoklis ir tāds, ka krāpšana ir necieņas izrādīšana. Piekrītu, ka var būt savi bet, taču, tomēr, taču lielos vilcienos tā ir nodevība, it īpaši, ja krāpšana ir ilgsotša un laulībā (jo tiek solīta uzticība). Jā, var ilgi un dikti filozofēt par piedošanu un lepnumu, bet fakts paliek fakts. Viens ar to samierinās, piedod, otrs - meklē citus risinājums.