Es pati biju ar identiskiem uzskatiem kā te lielai daļai - es jau nekad nepiedošu, ja uzzināšu sakravāšu koferus un prom, izlidināšu no mājas viens un divi. HA! Kā es tagad smejos par to.
Tad kad tu vienā jaukā rītā, bez jebkāda brīdīnājuma uzzini, ka tavs vīrietis ir bijis neuzticīgs, kur retais metīsies bēgt kaut tikai dēļ tā, ka nav jau kur. Sagriezt visu ikdienu kājām gaisā pāris stundu laikā retajam ir iekšās. Jā, egoisms, bet visi esam vairāk vai mazāk egoisti kuriem rūp savs labums. Un tad tu sāc domāt, prašņāt - kāpēc? kāpēc? kāpēc? Un ir svētīgi ja otrs neklusē, bet ir iespēja izrunāties. Un tad izlemt, ir jēga vai nav attiecības turpnāt.
Un ziniet kad es uzzināju, mēs runājām 3, 4 nedēļas no vietas, kā ielīdām gultā, tā līdz 6iem, 7iem rītā katru nakti runājām. Jā, es nepārspīlēju. Viss tika izrunāts no a līdz z, viss tika malts vēl, vēl un vēl. Un ticiet vai nē, bet šī ir pati sāpīgāka, bet svētīgāka pieredze kādu saņēmu. Man beidzot atvērās acis. Nē, nepareizi, es zināju cik es nepareizi attiecībās uzvedos, man vienkārši nācās ieskatīties pašai sev acīs un atzīt, ka es nemāku uzvesties. , nenovērtēju to kas man dots, klausos, bet nekad nedzirdu. Protams es būtu laimīga ja varētu sev aiztaupīt šo visu un šo mācību es būtu guvusi savādāk, bet es priecājos, ka esmu sapratusi savas kļūdas. Un kopš sī gadījuma mūsu attiecība spārgāja pavisam citā, labākā līmenī. Un neturu ļaunu prātu, protams nevaru izlikties, ka nekas nav noticis, manā prātā vienmēr būs mazs stūrītis kurā šis atgadījums slēpsies, bet es nedzīvoju nepārtraukti sevi šaustot un plēšot sev matus, vīrietim neko nepārmetu.