Zinu, ka skan stulbi. Bet jā. Man nepatīk mans darbs. Lai gan salīdzinoši nesen pat līgumu jau parakstīju. Darbā to sauc par pārdošanas speciālistu, bet patiesībā vien prasts telemārketinga aģents... Riebjas zvanīties random cilvēkiem un informēt viņus par produktu.
Paliku, jo domāju, ka man tas "aizies". Neaizgāja. Tagad eju uz darbu ar riebumu.
Gribu tādu darbu, kur varu iegūt pieredzi, kaut tos pašus 220ls maksātu.
Tāds aģents pirmos 3 mēnešus nemaz nevar tā nopelnīt, ja alga ir komisija par padarīto (kas arī man riebjas).
Smieklīgākais, ka 1,5 gadu strādāju automazgātavā. Varbūt nav prestižs darbs, bet zināt, es mēnesīvarēju pat 400ls nopelnīt. Un darbs bija/ir interesants.
Jautāsiet, kapēc aizgāju? Mazliet uzsita tās 14h, tāpat mašīnas murgos rādījās... gribējās sākt ar kko nopietnāku. Un draugs ar uzskata, ka mana vieta nav moikā.
Zvans no uzņēmuma mani iepriecināja, uzsvēra, ka tas ir tipisks darbs ofisā ar labu algu. Neteiktu, ka es baigi noticēju, bet plinti krūmos ar nemetu. Kad pateica, ka prasta zvanīšanās, man bija neliels...watafak.
Tagad esmu tā kā...iestrēgusi. Nezinu, ko darīt. Iet prom nevaru, rēķini jāmaksā. Bet palikt...baigi negribās, jo nav īsti forši iet uz darbu, kas tev nesagādā prieku un gandarījumu.
Ietiekumi?
16
