Lkm viss cauri, šoien izšķīros ar draugu, sēžu un raudu, scēna bija liela...Un par tik muļķīgu iemeslu. Mani pameta. Iepriekš jau strīdējāmies daudz...bet nu lkm ir viss un tas ir pats debīlākais iemesls pasaulē. Tagad sēžu un raudu kā mazs bērns, liekas, ka visa pasaule pret mani sazvērējusies. Šobrīd ir tā, ka nav nekā, nav darba, nav vairs drauga, nav nekā. Ir tikai eksāmeni, kuriem jāmācās un nespēju savākties. Asaras birst. Liekas, ka nekam nederu, darbu atrast nevaru, draugu daudz nav...Esmu lupata un nespēju saņemties.
Un atdevu viņam mantas, iedevu skūpstu uz pieres un teicu, lai ir laimīgs....
Un es nespēju, tik ļoti sāp....asaras birst kā pupas. Nav apetīte, neko šodien neesmu ēdusi. Negribas dzīvot, jo liekas, ka tā jau iet smagi un tagad šis vēl. Gribas nošauties vnk.
Kāpēc rakstu? Gribas kādu uzmundrinājumu lkm :(