Es, kad darbojos vienā nevalstiskajā organizācijā, dikti apskaudu un apbrīnoju tās toreizējo vadītāju — viņa bija pāris gadus vecāka par mani, ar superīgu augumu, labi, ne gluži skaista, bet mīlīgi glīta, ar fantastisku darba pieredzi savam vecumam, bija sabiedriski aktīva un pat samērā populāra un tā sakarā daudz ceļoja, viņai bija foršs draugs, labas sekmes augstskolā, likās, ka vispār apkārt visi viņu mīl... Man reizēm ne tikai baltā, bet pat melnā skaudība ieslēdzās :)
Bet tagad tā paskatoties... viņai nebija darba, viņa dzīvoja no stipendijas. Studēja viņa filozofiju, tātad tā nevalstiskā organizācija vispār bija vienīgais veids, kā viņa tai brīdī varēja tikt pie kaut kādas profesijas. Tagad profesija viņai ir, viņa joprojām ir diezgan populāra (un nu jau vairāk nekā agrāk), bet maģistra grāda, uz kuru viņa tik ļoti tiecās, joprojām nav, darbā ik pa laikam gadās pa kādai kļūmītei... Vārdu sakot, cilvēks dzīvo savu nebūt ne ideālo dzīvi. Un vai nu tāpēc, vai arī tāpēc, ka esmu mainījusies pati, man vairs neskauž.