Ko darīt, ja vīrieša attieksme pret mani ir tāda, nezinu, kā lai īsti paskaidro. Nu vienā brīdī viss var būt labi, bet pēkšņi izdarīšu kaut ko ne pa prātam (pat mazāko sīkumu, piemēram, man izlīs tēju uz paklāja), lai saņemtu nosodījumus un pārmetumus. Ir dienas, kad man jālien uz vēdera, lai viņš runātos ar mani, jo vai nu ir dusmīgs par to, ka kaut ko ne tā esmu izdarījusi, vai arī vienkārši bēdīgs, jo daudz darbu, problēmas ar naudu utt., bet no tā visa ir jācieš man!!! Man jau tie pārmetumi un piekasīšanās pie katra sīkuma, kuru daru, ir apriebušies. Un vēl esmu sūtīta uz vienu vietu, un vēl visi tie bļe, nah*j u.c. lamu vārdi pa vidam. Es tiešām jau jūtos tā, it kā visu laiku darītu sliktu. Es nejūtu to, ka viņam ar mani ir labi, viņam gribās mani samīļot un sabučot, retu reizi jau ir, bet pēdējā laikā gandrīz nemaz, izņemot seksu, kuru viņš grib, bet es - nē. Kāpēc? Nezinu. Skaidroju ar to, ka man sāp tā viņa attieksme, jo pirms nedēļas bijām pasākumā, kurā viņš pret mani bija tik jauks, tik uzmanīgs, un, aizbraucot mājās, mums bija fantastisks sekss, bet visādi citādi - vairs negribu. Un par to arī esmu dzirdējusi ļoti asus vārdus un attieksmi. Šodien jau paspēja man atkal uzbraukt. Pēc tam zvanīja, gribēja laikam, lai satiekamies, bet es biju tāda vēsa, un atkal mani pasūtīja kaut kur. Tagad zvana, sauc uz Muzeju naktīm, bet es teicu, ka neiešu. Ko jūs darītu manā vietā?
P.S. Esmu par to jau daudz reizes runājusi, viņš pasaka, ka jāmainās ir MAN, nevis viņam. Ka es pati esmu vainīga pie tās attieksmes. :(
295
