Es arī savu laiku biju kārtīgs kaulu kambaris. Ēdu visu, kas nekustās, līdz ap gadiem 24, 25 sāka viss šausmīgi iet labumā. Ok, man uz 165 ir aptuveni 38. izmērs (nu varat šausmināties), ir savas problēmzonas, kuras tiešām dzen depresijā, bet visvairāk man šādās situācijās riebj, ka kaut kādus aizrādījumus par riepu un gurniem es saņemu no tādiem cilvēkiem, kuri rij rītā, dienā un vēl naktī visādus maķīšus utt, bet viņiem nekas neiet labumā. Tas sāp visvairāk, kad Tu jau tā ļoti domā, ko ēst, brīžiem ēdot nevis to, kas garšo, bet gan to, kas ir liesāks. Sporto utt, bet tie cilvēki nedara neko, bet tikai gudri dirš, ik reizes pamanot Tavu kādu lieko kg.
Nu gribētos, lai cilvēki saprot, ka ne visi ir caurbiras. Un, par cik pati tāda biju, varu apgalvot, ka tas nav mūžīgi. Var tām apaļo nolicējām pašām gadīties, kad vienā brīdī katrs kumoss sāks iet labumā:)