Kad kautkā pietrūkst

Nevis kaut kā, bet uzmanības no viņa ārpus tās dienas, kad pavadāt kopā ..

Ai, es laikam vienīgā tāda meitene, kurai vienalga, ka puisi neredzu mēnešiem, kā arī dot par sevi ziņu katru dienu neprasas, lai gan mans dienas ritms nav no tiem aizpildītākajiem.

i, es laikam vienīgā tāda meitene, kurai vienalga, ka puisi neredzu mēnešiem, kā arī dot par sevi ziņu katru dienu neprasas,

drīzāk,ka tu neesi bijusi tā iemīlējusies un tev vienkārši nepietrūkst tā cilvēka. Ja man kāds ļautu es mēnesi no vietas tik pie drauga vien tupētu un kopā būtu, bet tad ganjau apniktu.
Mēs tiekamie sno rītiem, katru dienu pusdienlaikā vēl sazvanamies, šad pa sms pa dienu un vakarā tiekamies. Mums ir labi tā..un es nevaru iedomāties dienu,kad man viņš pusdienās nepiezvanītu :D

Zinot savu jūtīgo dabu, laikam labi vien ir, ka neesmu mīlējusi, ja pat racionālas meitenes škrobējas par tādiem sīkumiem. Es pat šīs vasaras tikšanos pārcelu uz nākošo pavasari, sanāks, ka gandrīz gadu netiksimies :) Bet šeit ar nedēļu ir problēmas.

Nu bet vīrieši tādi ir. Tu viņam konkrēti pasaki, kas tev nepatīk un ko tu gribētu mainīt.

Ja man kāds ļautu es mēnesi no vietas tik pie drauga vien tupētu un kopā būtu, bet tad ganjau apniktu.

Kas to lai zina, vai apniktu:)
Mēs ar vīru iepazināmies darbā- dienesta romāns:D Un arī pēc šiem kopā nodzīvotajiem gadiem joprojām strādājam vienā iestādē, tikai dažādās struktūrās. Sanāk tā- ceļamies kopā, ejam uz darbu kopā, pusdienās ejam kopā, vakarā mājās kopā. Pa dienu vēl pāris reizes saskrienamies koridorā, kopīgas kafijas pauzes u.t.t. darbi gan mums katram savi un savā jomā, katram savā kabinetā, katram savā gaiteņa galā. Ā, un brīvdienas, protams, kopā :D Bet vēljoprojām neapnīk:d
Es agrāk domāju (un pat biju to skaļi teikusi), ka nevarētu strādāt ar savu vīru vienā darbā, bet izrādās, ka varu:)

Mi Amor-tas jau runāts simtām reižu,viņam liekas,ka es ceļu brēku tur,kur tās nav.

Tikai nepatīkamākais,ka tad kad viņam gribas runāt ar mani,tad man ir jāatrod laiks,bet viņš var pateikt-piedod,man pašlaika nav laika. Kad es piedāvāju,tad varbūt tās 2 nedēļas man nozust vispār un netraucēt tevi darbos,atbilde ko saņemu,protams nav pozitīva...dažkārt sajūta,ka viņam pietiek ka redz mani vienreiz nedēļā,un šķiet,viņš tā varētu visu laiku dzīvot...bet man gribas,lai ir tā,ka jau reiz man ir puisis,lai viņš arī ir. Nevis kad kāds jautā-vai tu esi aizņemta? Es saku,ka jā,bet patiesībā jau tikai reizi nedēļā :D

Man jau liekas, ka tāda vēsa izturēšanās ir tad, kad jau ir pamatīgs pieradums un gribas kko dzīvē jaunu vai arī cilvēks nekad tā līdz sirds dziļumiem to otru nav mīlējis.
Es esmu vienreiz dzīvē bijusi tā, kas necenšas risināt problēmas un izliekas, ka tādas nav, kā arī tolaik nekādu mīļumu ar laiku neizrādīju. Protams, viņš to juta un bija nomākts. Tad man likās, nu par ko viņš streso, labāk baudi katru dienu, bet patiesībā abi nejutāmies īsti laimīgi, jo ne es viņu līdz sirds dziļumiem mīleju, ne iekāroju tik ļoti cik vajdzētu. Turpretī viņš pēc tā visa ilgojās.
Tgd jaunās attiecības ir pavisam cita lieta, gribas būt kopā katru mirkli un sniegt savu mīlestību visu laiku un nekad tādas atrunas, ka nav laika neeksistē, jo vairāk vai mazāk citas lietas (ārkārtas izņēmuma gadījumos)nebūs svarīgākas par mīļoto cilvēku :)

Kads ir iemesls tam, ka tik reti tiekaties? Skola? Darbs?
Vai neesat domajusi par kopdzivi? Tad vismaz ir sajuta, ka ir plans, ka kautkads si skraidasana beigsies

Es tevisaprotu par visiem 100%.. Vakar parshoteemu nopinkšķēju visu vakaru jo jau tas ir pārkāpis manas robežas, jo draugs vnk ir pazudis uz 2 dienām jau. Nav tā pirmā reize un arī agrāk kad bijām vienkārši čomi labi, tad tad kad bija vinjsh ārzemēs katruvakaru skaipā runājām ilgi, bet kā viņš latvijā tā viņa nav vispār jo radi, draugi, treniņi, noguris, gulēt un citas lietas..bet tagad kad izdomājām veidot attiecības es to nevaru izturēt, un jau vakar izveidoju diskusiju par manu problēmu, jo man arī pietrūkst kauvai vienas zinjas, piem, kautvai ar vienu vārdu ka ilgojas vai dajebko kad tu sajūties nevis viena naiva metene, kura gaida katru satikshanos, jo tad tiesham viss ir lieliski, bet ikdienā kad vinja nav juties nevienam nafig nevajadziga jo vinsh pat nezin ko es daru un man nav ne jausmas ko vinjsh dariis shovakar piemeeram jo redziet joprojaam nevar ieiet internetaa, nav ne jausmas kapeec, un telefoonu arii nosliicinaajis

Un prikols visā ir tas, ka es zinu vinja aiznjemtibu bet besī tas ka uzmanibas nekaadas nu un kaa tagad pateikt-tu man nepieers uzmaniibu?
^^ tu kā vīrietis, pastāsti ko darīt šādās situācijās? :D

Beibe.Marta-gan skola,gan darbs. Diemžēl,katram tā skola citā pilsētā...
Beate-mums identiskas problēmas :D

it kā nāk vasara,satikšu biežāk,bet sāk parādīties doma,vai es vispār vēl to gribu? Gaidīt,ilgoties kā muļķīte, ja otrs to neuzskata par vajadzīgu.

Kniipa- tas gan :D vienīgais mans ir prof. sportists un vasarā un ameriku brauks uz nometni un tur skaidrs ka konatakts buus arī nekāds :D tas ir murgs, man vēl vakar sākās mr, un uz manaam emocijaam viņam veicas, ka nav manā tuvumā, man gribas noraut galvu no dusmām :D

ka piekasos sīkumiem un man vienkārši gribas kašķēties.

Man nenormāli nepatīk, ka šādi saka mans draugs. Pie tam nepamatoti - piemēram šodien - ar humora pieskaņu saku,ka man interesant sanāk slaucīt grīdu, jo kaķa spalvas lido pa priekšu. reāli saslaucīt nevar :D Bet ko pretī saņemu - beidz čīkstēt. Nu wtf.

Bet ir tiešām skumīgi, ka Tev otra cilvēka pietrūkst vairāk vai pat ātrāk nekā nekā viņam.

Pareiz jau saka ka vīrietim sieviete vairāk jāmil, nekā sievietei vīrietis, jo tad vinja bus laimiga, lutināt blaa blaa blaa un tad daris savu vīrieti laimīgu. Man vismaz ir tā, ja mana smpātija ap mani lidinās gribas vinjam ko labu izdarīt, bet ja uzmanības nav, ieslēdzas pesardzība un kā manējas saa, ka kad mman satiek jūt ka itkā vss ok bet es kkā nelaižu vinju sev klāt morāli...vel shito dzirdēshu pateikshu tiesam kas uz sirds.

Sry par kljuudaam :D

Vai .. šīs situācijas labi zināmas. Par sevi - es vienkārši nevarētu būt ar puisi, kurš nevelta uzmanību, kaut vai netiekamies, un saka, ka ir aizņemts. Nu nekad neticēšu, ka nav vakarā pāris minūtes, lai piezvanītu, parunātos .. pačatotu skaipā vai parakstītos ar īsziņām reiz pa reizei. Man noteikti nederētu tāds attiesību modelis, kad satiekas tikai reizi nedēļā, un pārējo nedēļu mazāk vai vairāk klusums. Mainīt puiša attieksmi grūti, tāpat grūti arī to pašai pieņemt, tā kā es šādā situācijā laikam lieki netērētu laiku, jo tāpat īsti laimīga tomēr nebūtu! :)

Kniipa, man bija tieši tāpat ar savu draugu! Tikāmies nedēļas nogalēs un tajās viņš bija mīļuma iemiesojums. Kad bijām šķirti, tad kļuva vēss, atsvešinājās. Nesaņēmu nekādas ziņas no viņa, kad rakstīju pati, tad atbildēja izvairīgi. Kad par to sāku runāt, tad vienmēr teica, ka esmu nez ko sadomājusies, ka viss ir kārtībā utt.
Viss mainījās tikai tad, kad sākām dzīvot kopā. Tagad viss ir savādāk un daudz, daudz labāk, jo tomēr esam viens otram blakus un nevaram atsvešināties.
Es ieteiktu uz puisi pārāk nedusmoties. Saprotu, ka sāp, jo man bija tieši tāpat. Taču ar laiku sapratu, ka manam draugam vnk tāds raksturs - blakus esot viņš ir lielisks, taču ikdienā, kad neesam kopā, ir aizņemts ar savām darīšanām , ka viņam vnk liekas, ka nav TIK svarīgi rakstīt jaukas, mīļas īsziņas. Vēl tam visam klāt tas, ka viņš nav no emocionālajiem tipiem, kuri rakstīt mīļvārdiņus, ucināsies utt. Iespējams, ka Tava puiša raksturā ir kas līdzīgs. Kā nekā vīrieši ir dažādi. Un ļoti iespējams, ka šis ir tas vīriešu tips, kurš uzskata, ka savas jūtas jāizrāda tieši blakus, nevis atsevišķi esot.
Jebkurā gadījumā - veiksmi! :)