Lauzto siržu klubiņš

nezinu, es satikusi dzīvē neesmu jau 5 mēnešus, bet dzīvojam gandrīz blakus, līdz ar to redzu vairākas reizes nedēļā, tas ir baigi sāpīgi. sarakstamies arī šad tad pēc liela No contact perioda, kad likās, ka nemūžam neko par viņu vairs negribu dzirdēt, tāpat atgriezās un vel pie tam draudzīgi, it kā nekas nebūtu bijis...:/

Man palīdzēja laiks un izraudāšanās. Kā skumji palika, domas par un ap visu, kas bija, tā ļāvu vaļu asarām. Kā arī palīdzēja runāšana ar sevi, es liku sev saprast, ka tas nav mans īstais cilvēks un, ka kaut kur ir, kāds, kurš mani gaida. Pagāja labs laiks un pēdējo nakti pirms gulēšanas kārtīgi izraudājos, izsāpēju visu un nākamajā dienā kļuva tik viegli, nezinu, kas bija noticis, bet šķita, ka viņš ir izrauts no manas sirds un domām.. tad pieķēru sevi, ka vairs nav tā nepārtrauktā domāšana par viņu, nav sāpju, nav vēlme viņam uzrakstīt.. nebija nekā vairāk.. es tiku tam pāri.

Ja velies pozitivu stastu, man bija attiecibas,kur loti cinijos par otru,par to,lai viss butu ideali un loti mileju to cilveku, lidz vins no manis aizgaja, es vel ilgi nelikos miera un pagaja 2 gadi lidz es kaut cik normali atsaku dzivot :) tagad esmu kopa ar lielisku virieti, sis attiecibas ir pavisam citadakas,lai neteiktu ka daudz daudz labakas

Tādēļ labāk būt vienai/ vienam vai ar pamatīgu dzelzs raksturu. Savādāk attapsies viens un salauzts. Kaut kādā ziņā ja esi nelaimīgs attiecībās avi nav labāk būt vienam nekā mūžīgi kašķēties vai gluži pretēji gadiem staigāt ar uzlīmētu smaidu uzn sejas?

Tikai vienīgi laiks spēj palīdzēt tām sāpēm izzust. Pašai pēc ilgstošām attiecībām bija nepieciešams gandrīz vai gads, bet nu vismaz tagad jūtos sasodīti labi, ka izšķīros ar viņu, kaut arī cik ļoti sāpīgi tas bija.
Manā gadījumā ļoti palīdzēja vides maiņa, gan arī rīta iesākšana ar smaida pilna seju :)
Būs viss ok ;)

Ahh.. man arī šodien sirdsdēsti.. It kā no nenozīmīga un muļķīga strīda izauga tas, ka mums būtu jāiet katram savu ceļu.
Un tā jau ir bijis vairākkārt. Un katru reizi sagājām kopā. Bet šoreiz liekas, ka ir savādāk, jo iemesls ir tik niecīgs, bet tas, kā viņš visu pateica... Nu, tik smagi... Liekas, ka ir pilnīgi fiziski slikti, visu dienu neko neesmu ēdusi un negribas. Muļķe biju un aizrakstīju gaudulīgās ziņas.. To nevajadzēja, bet nezinu, ko vajadzēja. Es tik ļoti negribu viņu zaudēt, lai vai tā, laikam, būtu pareizāk.

Ai, es vispār esmu sap**ta šajā jautājumā. Brīžiem liekas, ka viss, ko es jūtu - mīlestība, greizsirdība, sāpes - ir ačgārns, virzīts uz nepareizajeim cilvēkiem. Pat esot attiecībās guļu gultā un domāju par bijušajiem - mīlu savu pirmo mļestību, izjūtu greizsirdību par to, ka čalis, kam es biju lielā love, ir atradis meiteni un joprojā mokos sāpēs par to, ka viens cits ar mani grib "tikai mīlēties, protams". Baigi maitiski snāk. It kā esmu dranķis ne cilvēks. Bet kā, lai nejūt to, ko jūt?

Vajadzēja rakstīt drīzāk: "Emocionāli nestabilo čīkstuļu klubiņš." Es vismaz tā jūtos. :D

Ance es domaaju, ka tu taa juuties taapeec, ka neesi sev nekad devusi pietiekami laika un iespeejas izsaapeet vai izdusmoties. Taapeec arii taas emocijas tev velkaas liidzi kaa taada aste. Izlamaajies pie sevis, piespraud dzeka bildi pie shautrinju deelja un to kaartiigi apstraadaa utt. liidz tev .... apniks. Kad apniks un buusi par to nogurusi domaat, tad arii buusi tam tikusi paari.

Vakar laikam bija kritiskā diena/vakars, šorīt viss ir labi, esmu nomierinājusies un bez gaudulīgām īsziņām arī iztiku.
Laikam patiešām jāiet uz priekšu, nevis jādzīvo ar vienu kāju pagātnē, ar otru - tagadnē.
Atceros pirmo laiku, kad izšķīros... Bija iekšā tik lielas dusmas, domāju, vsjo, atradīšu jaunu džeku, parādīšu tam ēzelim, ka bez manis viņam būs tikai sliktāk. Bet viņam jau tas viss nav vajadzīgs, ja reiz mani nemīl.
Galvu augšā, un jācer, ka manā ieliņā arī kādreiz iespīdēs saule.

Njā .. es pēc savām ilggadējām attiecībām arī ilgi čakarējos, kamēr atlaidu viņu vaļā pavisam .. grūti gāja, grūti (ap pus gadu) .. lai arī es biju iniciātors, viņa ir cīnītāja un nelaida mani vaļā .. mācēja uzspiest uz manām "pareizajām pogām" .. un es arī atļāvu, jo tomēr bija lietas, kurās viņa bija ideāla. Viņa gan vēl jo projām nav tikusi pāri, bet nu jau ir krietni labāk. Esam tikušies un viņai viss škiet ok:) Tas priecē:) Lai Jūs nesāktu šausmināties, ka mēs esam tikušies, tad uzriez pasaku, ka šķīrāmies salīdzinoši mierīgā atmosfērā un nebija pārāk lielu asumu, kā arī neviena puse netika nepatiesi aizvainota, apmelota vai kā savādāk nevajadzīgi sāpināta .. vienīgais sāpinājums bija no šķiršanās procesa kā tāda ..

Laiks, paškontrole, spēcīgs raksturs, mērķi nākotnē palīz novērst domas un vieglāk pārvarēt šo visu. Vairs neesmu "f*kt up" un dzīvoju tālāk:) Tomēr jebkurā gadījumā šis viss atstāj savas pēdas un tikai poh**istiem tas ir viegli .. pieņem, ka grūti ir normāli un laiku un darbu ar sevi tas pāries.

Lai arī sākumā tā nešķiet, bet dzīvē viss notiek uz labu. Varbūt vajadzēja jums abiem izšķirties, lai Tavā dzīvē ienāktu vēlāk labāks cilvēks, Tev atbilstošāks vai arī, lai Tu piepildītu kādu sapni, kuru esot attiecībās neuzdrošinātos, vai arī, lai kaut vai tikai pilnveidotu sevi.. ar laiku sapratīsi, kāpēc labāk jums bija jāiet katram savu ceļu. Turies! ;)

Mēs arī šad tad satiekamies, lai nokārtotu tās lietas, kas palikušas (kaut kādi maksājumi, mantu atdošana/paņemšana, dažreiz viņš mani aizved, ja ir pa ceļam). Tajās reizēs, kad satieku viņu, saprotu, ka neesam kopā un nebūsim, tad ir viegli... Bet kad palieku viena, visas stulbās domas galvā..

Esmu dzīvs piemērs tam, ka esmu laimīga pēc smagām attiecībām.
Bija lielā mīla, kas sākās 16 gados. Protams, sākums ar rozā brillēm, lielo kaisli utt. Bija daudz skaistu kopīgu mirkļi, ceļojumu utt.
Bet mēs mainījāmies. Man ar katru gadu (kopā bijām gandrīz astoņus) prasības pret dzīvi un arī vīrieti auga. Un nebija man pieņemama azartspēļu atkarība, ambīciju trūkums, regulāras ballītes ne visai inteliģentā kompānijā, slinkums, aizspriedumi seksā... Apzinos, ka sirdī viņš ir ļoti labs cilvēks, mīlēja mani dirkti. Bet mana mīlestība nodzisa (un vēl tagad sev pārmetu, ka reāli nodzīvoju pēdējo gadu attiecībās, šo cilvēku vairs nemīlots), nevarēju izturēt vairs pati sevi - kā viņu provocēju uz strīdiem, kā zāģēju, ignorēju utt. Lielā mērā ar domu, ka viņš pateiks, lai taču es izvācos :D Bet tas, protams, nenotika. Tad nu vienā jaukā vasaras vakarā paziņoju, ka mums ir pārāk daudz problēmu, ka es nejūtos laimīga un vēlos šķirties. Un tajā pašā vakarā, laikā, kad viņš nebija mājās, izvācos.
Pēc tam bija skandāls no sērijas "Es taču domāju, ka Tu tikai tā saki, nevis pa īstam aiziesi!". Un es teicu - tur tā nelaime, ka Tu pārāk bieži manis teikto neuztvēri nopietni.

Lūk. Viena pirmās nedēļas jutos apstulbusi bet arī ļoti atvieglota. Sapratu, ka man pat ļoti patīk dzīvoet vienai (iepriekš no tā baidījos).

Un 1.5 mēnesi pēc šķiršanās iepazinos internetā ar puisi, kas man tiešām liek justies laimīgai.

Turklāt labākais ir tas, ka es vairs nebaidos būt viena. Jā, man būtu bezgala žēl tagad izšķirties, jo tādi puiši apkārt nudien nemētājas. Bet man nav bail no situācijas, ka esmu viena - tagad zinu, ka lieliski varu aizpildīt savu laiku un tam obligāti nav vajadzīgs otrs cilvēks.

Vakar sapratu, ka esmu pārdzīvojusi iepriekšējās attiecības, kopš šķiršanās pagājuši jau 7 mēneši un tikai tagad varu tā mierīgi par viņu domāt. Kad tikko izšķirāmies gan bija traki-puņķi, asaras, domas par to, ka nekad vairāk negribu attiecības, stundām ilga raudāšana un domāšana par viņu...tad atkal likās, ka ir vieglāk, pēc kāda laika atkal uznāca raudamais un tā kādu pusgadu. Līdz vakar viņš man soc. tīklos uzrakstīja, sākām pļāpāt un biju laimīgākais cilvēks pasaulē, kad pieķēru sevi pie tā, ka esmu tikusi pāri šīm attiecībā. Kaut arī jaunas attiecības vēl nevēlos, tomēr fantastiska ir apziņa, ka esmu brīva ne tikai teorētiski, bet arī sirdī jūtos brīva! :)

nebus man tev veseligs ieteikums-aizej uz veikalu un noperc ko loti neveseligu, bet garsigu! piemeram, cipsus ar dipi merciti...mmm....