A ko jūs sakat par tādu gadījumu:
Dzīvojam blakus Nakts patversmei. No rīta ejot uz mašīnu, pamanīju ka mājas pagalmā guļ cilvēks (invalīds ar vienu kāju, kruķi blakus). Nodomāju, nu labi, no rīta izlaists no patversmes, atgūlies saulītē. Vakarā (ap pulksten 21.00) atbraucām ar vīru mājās un skatamies tas vīrs vēl joprojām tur guļ. Nodomāju, mazums, nomiris. Pieeju klāt - nē, acis mirkšķina. Prasu, vai viss ir kārtībā un vai nevajag palīdzēt. Večuks bēdīgā balsī saka: "viss jau ir labi, bet es netieku nekur. Man ir tikai viena kāja, un esmu plecu izmežģījis krītot tepat uz saknes. Līdz beņķim atrāpoju, tālāk netieku, sāpes pārāk lielas. Čomi, no rīta teica, ka atsūtīs kādu no patversmes ar ratiņiem pakaļ. Bet tā arī neviens nav atnācis."
Viņš pat neprasīja palīdzību. Mans vīrs aizgāja uz patversmi, pasaukt sanitārus, lai atnāk ar ratiņiem pakaļ. Jo mēs arī viņu aiznest nevaram, ja plecs ir beigts, tur tiešām vajag ratiņus.
Patversmē, uz viņu paskatījušies nicinoši un noburkšķējuši - sauciet policiju, lai tie tiek galā.
(Sanitāri tajā laikā skatījās hokeju).
Nu neko. Protams, izsaucām policiju un arī ātrie pēc tam atbrauca. Policija atbrauca pēc 20 min.
Večuks, protams, bija bezgala pateicīgs, par mūsu palīdzību un tika nogādāts ārstniecības iestādē.
Bet pats riebīgākais ir tas, kamēr gaidījām policiju es večukam prasīju, vai kāds vispār tika pienācis pa dienu pie viņa. Un neviens pats. Zinu, ka mājas penškas, katru dienu sēž dārzā un sauļojas (Dārzam riņķī ir divas piecstāvu dzīvokļu mājas). Un neviens.. pilnīgi neviens pat nepienāca un nepaprasīja vai nevajag cilvēkam palīdzēt!?!
Raudiens nāk par cilvēku cietsirdību! To onkuli nespēju vēl joprojām izmest no galvas, tik ļoti žēl cilvēka. Cik ļoti nožēlojami viņš jutās visu to dienu.. jo izdarīt viņš nevarēja pilnīgi neko...
760
