Sveikas meitenes!
Mans stāsts sekojošs lielos vilcienos:
Pagājušajā vasarā iepazinos ar puisi, bija baigā iemīlēšanās tur, man viņš bija pirmā mīlestība. Tad kkā baigi ilgi vilkās tāds periods, ka es jau jutu, ka viņš attālinās un pēdējo reizi satikāmies gada beigās. Pēc tam turpinājām kontaktēties, bet to es arī izbeidzu, jo man bija sāpīgi, jo turpināju viņu mīlēt. Viņam uzradās cita, dažus mēnešus viņi bija kopā, cik sapratu tad tieši viņa bija tā, kas lika viņam ilgi domāt, ko iesākt ar mani. Viņš man tā arī nespēja loģiski paskaidrot, kas manī bija tāds, kas nepatika. Bet viņi jau arī kādu laiku jau viss beidzies starp viņiem. Sanāk, ka viņš šā vai tā atkal ir viens. Un es arī viena, jo nevienu citu neesmu atradusi, kurā iemīlēties. Lieta tāda, ka pirms mēneša aptuveni atsākām kontaktēties, viņš mani ik pa laikam skatās draugos, atsūta kādu dziesmu par mīlestību, pajautā, kā iet, ar puišiem utt. Nekā tieša par to, ka viņš kko nožēlo vai kkādas runas par mūsu attiecībām nav. Tikai tad, kad pajautāju, vai varam satikties un parunāties par visu, kas noticis pa šo laiku, viņš tikai atbild, ka viņam bail...Nebūtu tas viss tik traki, ja vien man nesanāktu viņu katru dienu redzēt garām braucot, vai kā citādi, bet pieļauju, ka mani viņš šajos brīžos nepamana, jo dzīvojam burtiski blakus. Sviests, ka man vēl sapņos viņš bieži rādās. Un pietrūkst. Es pat nezinu, kas tas ir, vnk magnēts, kas vel pie viņa, bet es tagad nesaprotu, kas notiek viņā iekšā šobrīd...Velns, kā pietrūkst.
865
