Virsraksts varbūt ir pārspīlēts, bet uz kādiem 90% tas noteikti attiecas gan. Es neesmu pieredzējusi nevienu cilvēku, kurš, nonākot līdz gaumes/ģērbšanās jautājumiem, tiešā vai netiešā veidā atzītu, ka viņš to nemāk darīt. Vai vismaz domu līmenī, ar sevi apspriežoties, to saprastu. Es te nerunāju par to, ko kurš var un nevar atļauties, jo tas, kā tu ģērbies, ir atkarīgs no tev pieejamajiem materiālajiem līdzekļiem. Neatkarīgi, vai šī izjūta var nākt (ir uz āru redzama) vai naudas trūkuma dēļ nenāk ārā (paliek tīri iekšējā sajūtā - a la - ''ja man būtu nauda, ģērbtos tā un šitā''), vai bieži ir cilvēki, kuri saprot, ka viņiem ir slikta gaume? Ka viņi neprot ģērbties (vienalga, teorētiski vai praktiski)? Un kāpēc ir tā, ka tādi cilvēki tiešām bieži negadās, un ar ko tas izskaidrojams?
Es arī, piemēram, atzīstu, ka visu mūžu esmu domājusi, ka man gaume ir laba. Vakar sanāca saruna ar mammu, rādu savas jaunās kurpes. Viņa saka - beidzot smuku mantu nopirkusi, nu šitādas PAT ES pirktu. Un es pie sevis nosmīnēju - pat tu? Un Tu mums būtu kāds labās gaumes etalons? Lieki teikt, ka man mammas gaume vienmēr ir šķitusi šausmīga, bet te es atklāju, ka viņa tieši to pašu, ko es par viņu, ir domājusi par mani. Sekli tas ir, bet es nudien iepletu acis un, nē, nu ar prātu saprotu, ka gaumes atšķiras un viedokļi ir dažādi, un es tiešām esmu ļoti atvērta un pieņemu daudz ko, bet kaut kāda maza manis daļiņa, (ko es cenšos no sabiedrības slēpt un nelepojos ar to :D ), tajā brīdī nevarēja saprast, kā viens cilvēks (mana mamma), kurš nu tiešām brrrieesmīgi ģērbjās, var domāt, ka ir labas gaumes paraugs, bet manu gaumi, kas patiešām tāda (manuprāt) ir, uzskatīt par.. nu to pašu, par ko es uzskatu viņu. :D Beigās sapratu, ka mēs viena par otru un pašas par sevi esam pilnīgi vienādās domās, un taisnība šeit, protams, nav nevienai no mums, bet, lai arī cik adekvāti mēģinātu šim jautājumam pieiet, iekšējais viedoklis kliegs to pašu.
Nē, es ar šo diskusiju negribēju sevi salielīt un nolikt tos, kas man šķiet ne tik labie. Gluži otrādi, es gribēju izprast, kāpēc mēs esam iekārtoti tā. Nu tā, ka tu ar prātu un loģisko domāšanu apjēdz, ka nav nekur galu galā sastādīta kaut kāda labās ģērbšanās rokasgrāmata un sliktās ģērbšanās rokasgrāmata, ka mēs visi esam atškirīgi, un par gaumi nestrīdas, un tā, un tā. Bet! Kaut kur kaut kāda iekšējā balss kliedz -
nē! es protu pareizāk, bet tu neproti! :D
Kauns pašai par to, ko sarakstīju, bet es tiešām gribu dzirdēt atbildes, kāpēc tā ir, un ko lai ar to iesāk. Vai es esmu vienīgā, kas tā jūtas?
219
