Sveikas,dāmas!
Pirmkārt - sveiciens visām Māmiņdienā :)
Patiesībā par to jau arī būs šī diskusija - par manu mammu.
Situācija ir tāda,ka no plānotās mierīgās un ģimeniskās pasēdēšanas ir izcēlies milzīgs strīds un nav ne jausmas,ko iesākt tālāk.
Lieta tāda,ka māte man šodien burtiski pateica - "kad tu beidzot izvāksies".
Uz doto brīdi esmu 18 g/v,tūliņ beigšu 12.klasi. Neesmu sliņķe,darbs vasaras periodam (un,cerams,arī pēc tam) ir atrasts,tomēr biju plānojusi vismaz šo vasaru vēl padzīvot mājās,jo ir plāns doties studēt uz UK,kam,protams,ir nepieciešami līdzekļi (ģimene mani studiju procesā neatbalstīs) ,tādēļ biju domājusi vēl vismaz vasarā padzīvot pie mammas,sapelnīt cik varu un tad jau redzēs.
Galvenais jau ir tas,ka nekad neesmu viņai sagādājusi ne problēmas,ne galvassāpes - ballēties nekad nav nācis prātā,no bērnības ieaudzināts godaprāts,turklāt ne reizi neesmu mammai tā riktīgi "uzkārusies kaklā" vai pat ko lūgusi. Skaidroties ar viņu gan laikam nav vērts. Lieta tāda,ka jau kopš bērna kājas nekad neesmu tai bijusi pietiekami laba.
Ja mūzikas skolā dabūju 9,tad allaž sekoja replika "9? Kas,tiešām bija tik grūti "aizvilk" līdz 10?",ja kādu reizi ir sanācis neiznest miskasti u.tml. (dzīves sīkumi,kurus es,turklāt,vienmēr beigu beigās esmu izdarījusi),tad uzreiz lielā bļaušana un frāze "Par ko man ticis tāds drausmīgs bērns!'. Lieki piebilst,ka arī pie tā,ka mamma ir vientuļā māte,tiku vainota es,turklāt visu bērnību esmu atklausījusies - "nu kāpēc es tevi dzemdēju? Būtu vismaz man normāla dzīve bijusi","Tevis dēļ man veselības problēmas" (lai gan tas ir sanācis no manis patiešām neatkarīgu apstākļu rezultātā).
Ko jūs darītu manā situācijā - vai savākt mantiņas un doties prom,vai tomēr mēģināt rast dialogu? Vai varbūt kādai ir kāds mierinošs vārds,ko pateikt? Esmu jau kārtīgi noraudājusies,parunāt šobrīd arī īsti nav ar ko.
Katrā gadījumā,jau iepriekš paldies par uzklausīšanu :)
PS.
Laikam jau pie reizes jāpajautā - vai kādai (vismaz uz vasaras sezonu?) nav brīva istaba,ko izīrēt kārtīgai,jaunai meitenei?