Bailes no attiecībām

Izmēģināt laimi un mesties attiecībās? Ja nu es nožēloju?

Nu izvēlies- mēģināt, vai arī nožēlot, ka nepamēģināji!!!

Manuprāt, ja viņš būtu tik piemērots.. pati aizskrietu uz UK :)

Cik reizes esi ar viņu satikusies?Ja neesi 100% pārliecināta par šo soli,vai arī būs liktenīgais,tad es Tavā vietā visu nepamestu un nedotos.
es Tavā vietā aizbrauktu pa atvaļinājuma laiku tur padzīvot un pavērot kāds vīrietis ir ikdienā, kā izturas pret Tevi.

Es vinu pazistu 6 gadus, esam tikushies paris reizes sho gadu laikaa. Vinja darbs ir tur pedejos 3 gadus. Tagad piedavaa atbraukt uz 4 dienam paciemoties, vai vins atlido uz LV menesi sheit padzivoties. Es pardomaju labak lidot uz turieni un tajaas 4 dienas padzivoties, saprast ir vai nav.
Man tieshi shobrid ir atvalinajums, un domaju izmeginat laimi. Bailes meginat, jo negribu vairak taa apdedzinaties.

manuprāt, pa četrām dienām Tu neko daudz nesapratīsi,jo četras dienas dzīvojot vēl cilvēks mēģina parādīt sevi no labākās puses, mēģina būt viss,viss ,viss..
labāk jau būtu lidot pie viņa padzīvot viņa ierastajā vidē. nevar sarunāt padzīvot vismaz 2 nedēļas?ja viņš atbrauks pie Tevis ,tad uz Taviem pleciem būs apčubināšana un nesapratīsi kā būs ,ja dzīvosi kopā, jo ,tāpat jau izjutīsi viņu kā ciemiņu,kuru jāpalutina, jāuztaisa ēst..vismaz pirmajās dienās būs tā sajūta. ja būsi pie viņa,tad varēs pavērot kā viņš uzņem meiteni pie sevis, kā uzvedās, ko un kā dara.
es gan nezinu līdz šim Tu esi ar viņu tikusies Latvijā, vai arī lidojusi pie viņa. ja esi jau uz pāris dienām bijusi pie viņa,tad labāk,lai atbrauc uz mēnesi pie Tevis.

Es tev izstāstīšu savu situāciju-man bija draugs, kuru es lieku pie pirmās mīlestības tad pieraduma jo ja nemaldos man bija 14 kad ar viņu sāku tikties, tagad man ir 21 un ar viņu kopā biju apmēram 5 gadi, bet beigās sapratu ka tas nav mans nu galīgi nē...nu pateicoties vinjam es varu teikt ka es vienkārši izaugu un to saka arī viņa draugi man, ka viņš ir palicis puikiņš kurš iztēlojies no sevis mačo, kuru visas grib un es nepametīšu, bet es pieaugu, tad man parādījās cits, kurš sniedza man visu to, kā man tik ļoti pietrūka-uzmanība, attieksme kā pret sievieti, cieņa utt..es jutos kā dieviete, BET tākā viņām arī bija jābrauc uz ārzemēm viņš gribēja lai braucu arī es un visu šeit pametu, respektīvi man uzstādīja ultimātu-vai nu brauc, vai uzredzēšanos..es pateicu uzredzēšanos..sāpīgi bija ļoti, un itkā jau gribējās braukt ar viņu, tomēr iekšēji kkas neļāva visu pamest šeit....neilgi pēc šķiršanās iepazinos ar vienu citu cilvēku, tākā viņš ir sportists un bija sezona citā valstī, mums kontakts bija tikai internetā vai ja bija latvija, tad satikāmies, bet tiešām bijām tādi čomi kādu pusgadu....tomēr izlēmām mēģināt veidot attiecības un zini, nepatīk tā teikt bet es neesmu viņā baigi iemīlējusies un es piekritu attiecībām tikai tādēļ ka šādu cilvēku nedrīkst ''laist garām'', jo ja iepriekšējais man patika pēc tā kā pret mani izturas, bet nepatika kā cilvēks pret citiem, dzīves uztvere utt, tad ar šis brīžiem liekas kā mana kopija, un laikam deļ tās sajūtas, ka vari uzticēties 100% un tikai apmēram mēnesi ilgām attiecībām, ja man viņš piedāvātu nākamajā sezonā doties ar viņu kautvai uz Zimbabvi, es pēc 5 min būtu gatava braukt :) šo visu rakstu lai tu varētu izdarīt secinājumus, kurus izdarīju es, un ja pusgadu nožēloju to ka neaizbraucu, tad tagad sapratu, ka pareizi darīju :)

ā jā un ar šo cilvēku mēs arī tā neko nesteidzinam utt jo viņš zināja, ka es negribu attiecības, bet kā man viens labs draugs man pateica-tu attiecības pat ļoti gribi, jo es redzu kā tu par viņu runā un kā viņš pret tevi izturas, bet vienkārši tu baidies ka tevi sāpinās, tā kā to izdarīja iepriekšējie 2 cilvēki. un pēc šī teikuma es sapratu ka jāmēģina jo reāli mēs abi esam ieķērušies viens otram bet nav tā slimīgā apsēstība, tapēc varbūt arī tu vnk baidies ka tiksi sāpināta, varbūt parunā ar savu draugu, pasaki ka taada situācija, kas tev neļauj tā vienkārši pamest visu, nu nez, vnk saku man bija apmēram līdzīgi un ja tu tā baidies pie viņa braukt tad varbūt sirsniņa priekšā vien saka ka nav īstais :)

nu bet ja tev viss butu tik loti, ka patik, patik, tu uzreiz aizskrietu uz to uk, nevis veidotu seit diskusiju!

Tad jau drīzāk lai viņš atbrauc uz LV, tad varētu padzīvoties, pa randiņiem aiziet un kārtīgi iepazīt cilvēku. Nez es laikam pat ja cilvēks ļoti patiktu, tomēr justos nedroši braukt pie viņa uz UK.

Man izskatās, ka šai situācijā Tevi vairāk varbūt pat biedē tā prom braukšana. Bet tagad jau tas attālums vispār vairs nekas nav, "ceļā" sanāk mazāk laika pavadīt kā no Kurzemes uz Latgali aizlaist:D

Iesākumam aizbrauc pie viņa paciemojies. Tad, lai atbrauc viņš. Un vēl pāris reizes turpu - šurpu... Kāpēc uzreiz tā jāsteidzās un viss jāpamet? Nesteidzies! Paskaties kā tev patiks dzīvošana pie viņa, tā valsts, apkārtne. Painteresējies, kādas tur ir darba iespējas. Tad jau tā aina būs skaidrāka un varbūt atbilde nobriedīs pati par sevi.

nesteidzini notikumus. tev nav uzreiz jāmetās uz ārzemēm pie puiša, turklāt, ja neesi pārliecināta par savām jūtām.
tu vari ļauties attiecībām, bet tev uzreiz nav jāprecās un jādzemdē bērni. tu esi pārliecināta, ka tik labi to cilvēku pazīsti ,lai zinātu, ka jums kkas var izdoties? visu var ar laiku. braukājat ciemos. ja tu viņam būsi nozīmīga, viņš arī centīsies ko izdomāt

Paldies par jūsu viedokli :)

Beigu beigās viņš izdomāja atbraukt uz LV. Būs šeit mēnesi un tad redzēs kas un kā.Ja jutīšu ka tas ir mans, tad domāšu vai varu kardināli mainīt savu dzīvi.