Jā vai nē?

teika_spolíte! pilnígi piekrítu, tad jau vecmammu ar nav nopért, ja jús neklausa! :d

demoiselle, nekontrolējami bērni nepiedzimst, tādi aug. Piemēram, ja jau kopš zīdaiņa vecuma vai agras bērnības netiek pareizi izprastas viņu vēlmes, vajadzības, netiek pietiekami atbildīgi atrisinātas dažādas situācijas utt.
Reizēm vecāki neiedomājas, ka bērnā agresija rodas no pašu uzvedības vai pašu iekšējām sajūtām, nemiera, ārējiem strīdiem, nepietiekamas uzmanības vai tml.

Manuprāt, mūsdienās bērni var būt šausmīgi. Un nevar vecāki vieni izaudzināt, jo kā aiziet uz bērnu dārzu / skolu, tā viss zem kaķa astes, jo priekšā mežoņu un rupekļu bars. Te ir vienalga, cik daudz laiku veltīsiet bērnam, jo skolā/ bērnu dārzā blakus nenostāvēsiet, lai gan tieši tur būtu visvairāk nepieciešams bērnu uzmanīt.
Man ir māsa, kas par laimi nav rupekle, bet tikai nepieklājīga bez gala, iedomājotities, ka visa pasaule ap viņu griežas (9 gadi meitenei, nevis 3 gadi). Un mana mamma velta ļoti daudz laika. Patiešām šaubos, vai daudzas no jums varēs saviem bērniem tik daudz laika veltīt, bet rezultāta nav. Protams, mamma kādreiz uzšauj pa dibenu - tās ir vienīgās reizes, kad sīkā pēc tam mēdz atvainoties. Visas tās teikšanas, ka nedrīkst un ka slikti darīja, ir pupu mizas.
Var redzēt, ka lielai daļai ar bērniem sakara nav, jo arī ģimenē esat vienīgie bērni.

Vispaar ciest envaru beernus punjkainjie preteklji

Tos, kurus vecāki bērnībā pēra, ir pārliecināti, ka sišana ir vienīgais veids, kā audzināt.

Nu nu, nepiekritīš tev te.

es tiesi par sito iedomajos paris dienas atpakal.
prasiju savam ko vins doma par to temu-teica, ka tas jau parasti ir bezizejas variants, un lidz kam tadam nav nemaz janonak. sava zina piekritu, jo es ari domaju, ka berna ir jaieadzina respekts pret vecakiem, lai nav ta, ka berni skraida vecakiem pa galvu un ta teikt"musas majas ir saimnieki". cik nav dzirdets ka kaiminos sieviete vismaz reizi nedela histeriski blauj uz tiem berniem, bet laikam pert neper. domaju, ka ta ari ir sava veida galjiba. uzskatu, ka jaatrod ir kompromiss un loti jastrada pie tadam attiecibam, lai tadas situacijas nemaz neizveidojas!

Uzsišana pa dupsi nav vienāds ar dauzīšanu.

Netbalstu persanu, jo taa ir vardarbiiba un ar vardarbiibu labestiibu, cienju, miilestiibu un paklausiibu nekad nepanaaksi. Beerns ir jaaaudzina jau no pasas mazotnes, nevis no saakuma jaalutina, jaapaklajuaas beerna visaam kapriizeem, bet kad jau ir par veelu, beernam saakt maaciit manieres un labu uzvediibu, tad pieveersties fiziskai iespaidosanai.
Esmu beerniibaa peerta, un man joprojaam par to ir saglabaajies ruugtums uz saviem vecaakiem. Nepiekriitu ieprieks mineetajam, ka tas nekaadas psihologiskas peedas neatstaaj.

Jā ja nedarbi atkārtojas un ar runāšanu neaprot ka nevar vai tiešām nopietni nedarbi tad jā atbalstu pēršanu, bet ne par sīkumiem.

Jā, vēl būtu interesanti zināt, cik šejienes komentētājiem to bērnu katram ir? Man - 4.

Nu ir taču starpība vai dabū pa dibenu vai sistemātiski tiek sists.
Bez pēriena neviens nav izaudzis, da beidziet liet ar savu super humānismu

Melns, kaa, luudzu, beernu skaits ir saistiits ar beernu labklaajiibu? Ko dod tas, ja Annai, kura ir paarliecinaata par peershanas vajadziibu, ir 5 beerni, bet visi vai puse no vinjiem ir psihologjiski traumeeti?
Protams, var teikt "gudri dirst nav malku cirst" un lai visi, kuraam nav beernu, aizveras. Dalja patiesiibas tur ir, tachu pastaav atminjas par savu beerniibu, sarunas ar citiem cilveekiem par vinju vecaaku audzinaashanas metodeem, arii jaunaakie maasas/braalji/citi radinieki, no kurienes var veidot savus uzskatus par to, kaa veelies un kaa neveelies audzinaat savus beernus, kad tie buus. Nu, piemeeram, es neizsleedzu iespeeju, ka man nervi vareetu uzdot un es vareetu gribeet uzshaut pa seezhamvietu mazajam, tai pat laikaa saprotu, ka justos kaa vissliktaakaa maate un cilveeks, jo, iespeejams, traumeeshu savu beernu un nolemshu vinju kompleksiem un citaam probleemaam - un tieshi taapeec gribu no shii te modelja izvairiities. Manupraat, ir labi veidot savus uzskatus par to, kaadu gjimenes modeli veelies un tiekties uz to.

Melns, kaa, luudzu, beernu skaits ir saistiits ar beernu labklaajiibu? Ko dod tas, ja Annai, kura ir paarliecinaata par peershanas vajadziibu, ir 5 beerni, bet visi vai puse no vinjiem ir psihologjiski traumeeti?
Protams, var teikt "gudri dirst nav malku cirst" un lai visi, kuraam nav beernu, aizveras. Dalja patiesiibas tur ir, tachu pastaav atminjas par savu beerniibu, sarunas ar citiem cilveekiem par vinju vecaaku audzinaashanas metodeem, arii jaunaakie maasas/braalji/citi radinieki, no kurienes var veidot savus uzskatus par to, kaa veelies un kaa neveelies audzinaat savus beernus, kad tie buus. Nu, piemeeram, es neizsleedzu iespeeju, ka man nervi vareetu uzdot un es vareetu gribeet uzshaut pa seezhamvietu mazajam, tai pat laikaa saprotu, ka justos kaa vissliktaakaa maate un cilveeks, jo, iespeejams, traumeeshu savu beernu un nolemshu vinju kompleksiem un citaam probleemaam - un tieshi taapeec gribu no shii te modelja izvairiities. Manupraat, ir labi veidot savus uzskatus par to, kaadu gjimenes modeli veelies un tiekties uz to.
____________________________________________________________
Bērnu skaits, vērīgā meitene, nav saistīts ar bērnu labklājību, bet - ar vecāku pieredzes bagāžas lielumu, gan. Princips ir vienkāršs. 1. Izmantojam konkrētā bērna audzināšanā noteiktas metodes (peram vai neperam, nosakām plašas vai ierobežotas pieļaujamās uzvedības robežas, mācam vai nemācām cienīt vecākus cilvekus, utt.) 2. Kad bernam ir padsmit gadi, analizējam rezultātu - kas pie realizētas audzināšanas mums ir sanācis? Atmiņas par bērnību neko nedod, jo pirmkārt, atmiņas ir tāda diezgan selektīva izlase no tā, kas tavā dzīvē ir noticis (jo senāki notikumi, jo vairāk no tiem "izdziest" negatīvais, bet paliek - patīkamais). Otrkārt, bērni kā audzināšanas objekti gandrīz nekad neuzzina, kāpēc un pēc kādiem principiem vecāki ir izvēlējušies attiecībā uz konkrēti viņiem tieši to un ne citu audzināšanas modeli? Treškārt, Tu vari iztēloties to, kā Tu audzināsi savus bērnus, cik vien Tev tīk, ar audzināšanu ir kā ar karošanu - Tu nekad nevari būt drošs, kā "pagriezīsies" situācija, jo katram no tiem žipčikiem ir savs raksturs, savs temperaments, attiecīgi - katram ir vajadzīga sava pieeja!
Atļaušos Tev dot vienu padomu. Manā ģimenē tas strādā. Tev kā mammai sava jaunatne ir jāaudzina gandrīz tikai ar mīlestību - uzšaušana - tikai galējas nepieciešamības gadījumā! Melno audzināšanas darbu dara vīrietis, kuram vakarā pēc pārrašanās no darba mīļotā sieva cita starpā pastāsta arī par sīču niķiem un nedarbiem. Tad nu tētis lemj, kas kuram un par ko pienākas. Otrs faktors par labu šādam modelim ir tas, ka, ja arī ir jāper, tad jūs, sievietes to nemākat. Jūsos ir niknums, kamēr jūsu roka ceļas uz augšu. Kad tā sāk ceļu lejā (tuvāk vainīgā sēžamvietai), jūsu galviņās virmo domas tipa: "Ko es daru?! Tas taču ir mans mīļais bērniņš, daļiņa nomanis! Kā es vispār drīkstu viņām pāri darīt? Viņam taču sāpēs!", utml. Rezultātā pēriena vietā, kuram jāpaliek atmiņā iznāk tāda enerģiskāka pēcpuses paglaudīšana, ne vairāk! Un mazais bezkauņā bieži izdara secinājumu, ka iesākto var turpināt, jo nekas slikts taču galarezultātā nenotika!

Atļaušos Tev dot vienu padomu. Manā ģimenē tas strādā. Tev kā mammai sava jaunatne ir jāaudzina gandrīz tikai ar mīlestību - uzšaušana - tikai galējas nepieciešamības gadījumā! Melno audzināšanas darbu dara vīrietis, kuram vakarā pēc pārrašanās no darba mīļotā sieva cita starpā pastāsta arī par sīču niķiem un nedarbiem.

Manuprāt, drausmīgs modelis. Bet nu, protams, visi nav tik emocionāli, cik es - tikai, kā lai uzzina, vai tas bērns būs tāds, kurš pēc gadiem 20 rakstīs forumā "visi tiek pērti un visi ir izdzīvojuši" vai tāds, kurš cīnīsies ar savām problēmām, kas nāk no bērnības, pie psihologiem? Acīmredzot vecāki neatrod katram savu pieeju, ja jau vispār eksistē tādi otrā tipa cilvēki.

Manuprāt, drausmīgs modelis. Bet nu, protams, visi nav tik emocionāli, cik es - tikai, kā lai uzzina, vai tas bērns būs tāds, kurš pēc gadiem 20 rakstīs forumā "visi tiek pērti un visi ir izdzīvojuši" vai tāds, kurš cīnīsies ar savām problēmām, kas nāk no bērnības, pie psihologiem? Acīmredzot vecāki neatrod katram savu pieeju, ja jau vispār eksistē tādi otrā tipa cilvēki.
__________________________________________________________
Katrai ierīcei un metodei ir sava teorētiskā bāze (pamācība, kā to pielietot, lai sasniegtu vēlamo mērķi). Tieši tāpat kā jūsu tievēšanas, no liekajiem matiem atbrīvošanās un puišu noturēšanas metodēm, arī ekstrēmās audzināšanas metodēm ir savi pielietošanas likumi. Audzināšana ar siksnu, ja to pielieto nemākulīgi, tik tiešām var novest pie Tevis nosauktajām problēmām, tāpēc tam, kurš to praktizē, vienmēr ir jāizvērtē, vai nodarījums ir tik nopietns un vai nav kāda cita metode, kuru pielietot.

http://pelninaudu.info/Sojec - iesaku arī Tev, tas nav grūti un ir diezgan ienesīgi ;)