Melns, kaa, luudzu, beernu skaits ir saistiits ar beernu labklaajiibu? Ko dod tas, ja Annai, kura ir paarliecinaata par peershanas vajadziibu, ir 5 beerni, bet visi vai puse no vinjiem ir psihologjiski traumeeti?
Protams, var teikt "gudri dirst nav malku cirst" un lai visi, kuraam nav beernu, aizveras. Dalja patiesiibas tur ir, tachu pastaav atminjas par savu beerniibu, sarunas ar citiem cilveekiem par vinju vecaaku audzinaashanas metodeem, arii jaunaakie maasas/braalji/citi radinieki, no kurienes var veidot savus uzskatus par to, kaa veelies un kaa neveelies audzinaat savus beernus, kad tie buus. Nu, piemeeram, es neizsleedzu iespeeju, ka man nervi vareetu uzdot un es vareetu gribeet uzshaut pa seezhamvietu mazajam, tai pat laikaa saprotu, ka justos kaa vissliktaakaa maate un cilveeks, jo, iespeejams, traumeeshu savu beernu un nolemshu vinju kompleksiem un citaam probleemaam - un tieshi taapeec gribu no shii te modelja izvairiities. Manupraat, ir labi veidot savus uzskatus par to, kaadu gjimenes modeli veelies un tiekties uz to.
____________________________________________________________
Bērnu skaits, vērīgā meitene, nav saistīts ar bērnu labklājību, bet - ar vecāku pieredzes bagāžas lielumu, gan. Princips ir vienkāršs. 1. Izmantojam konkrētā bērna audzināšanā noteiktas metodes (peram vai neperam, nosakām plašas vai ierobežotas pieļaujamās uzvedības robežas, mācam vai nemācām cienīt vecākus cilvekus, utt.) 2. Kad bernam ir padsmit gadi, analizējam rezultātu - kas pie realizētas audzināšanas mums ir sanācis? Atmiņas par bērnību neko nedod, jo pirmkārt, atmiņas ir tāda diezgan selektīva izlase no tā, kas tavā dzīvē ir noticis (jo senāki notikumi, jo vairāk no tiem "izdziest" negatīvais, bet paliek - patīkamais). Otrkārt, bērni kā audzināšanas objekti gandrīz nekad neuzzina, kāpēc un pēc kādiem principiem vecāki ir izvēlējušies attiecībā uz konkrēti viņiem tieši to un ne citu audzināšanas modeli? Treškārt, Tu vari iztēloties to, kā Tu audzināsi savus bērnus, cik vien Tev tīk, ar audzināšanu ir kā ar karošanu - Tu nekad nevari būt drošs, kā "pagriezīsies" situācija, jo katram no tiem žipčikiem ir savs raksturs, savs temperaments, attiecīgi - katram ir vajadzīga sava pieeja!
Atļaušos Tev dot vienu padomu. Manā ģimenē tas strādā. Tev kā mammai sava jaunatne ir jāaudzina gandrīz tikai ar mīlestību - uzšaušana - tikai galējas nepieciešamības gadījumā! Melno audzināšanas darbu dara vīrietis, kuram vakarā pēc pārrašanās no darba mīļotā sieva cita starpā pastāsta arī par sīču niķiem un nedarbiem. Tad nu tētis lemj, kas kuram un par ko pienākas. Otrs faktors par labu šādam modelim ir tas, ka, ja arī ir jāper, tad jūs, sievietes to nemākat. Jūsos ir niknums, kamēr jūsu roka ceļas uz augšu. Kad tā sāk ceļu lejā (tuvāk vainīgā sēžamvietai), jūsu galviņās virmo domas tipa: "Ko es daru?! Tas taču ir mans mīļais bērniņš, daļiņa nomanis! Kā es vispār drīkstu viņām pāri darīt? Viņam taču sāpēs!", utml. Rezultātā pēriena vietā, kuram jāpaliek atmiņā iznāk tāda enerģiskāka pēcpuses paglaudīšana, ne vairāk! Un mazais bezkauņā bieži izdara secinājumu, ka iesākto var turpināt, jo nekas slikts taču galarezultātā nenotika!