Jā vai nē?

Kiky, saites nav nekaads jauns izgudrojums. Taadas pastaav jau daudzus gadus. Es gan tajaa neredzu neko nosodoshu, jo tas ir tikai veids, kaa pasargaat mazo (nav jau jaaliek lielus beernus pie taas), nevis vardarbiibas vai pazemoshanas paveids, asociaacijas ar suni ir tikai cilveeka kaarteejaa maaksliigi radiitaa probleema. Ja pashi vecaaki attieksies pret to veseliigi, tad neredzu, kaapeec, lai beerns domaatu, ka vinju pieliidzina sunim.

Neatbalstu. Ir arī citas metodes, kā iemācīt bērnam ko drīkst un ko nē. Pēršana ir visvieglākais veids tiem, kuri ar bērnu īsti negrib noņemties.
Mani ne reizi nav pēruši. Esmu par to pateicīga vecākiem.

Visi bērnībā esam pa dibenu savu reizi dabūjuši un nekādu psiholoģisku traumu tas nav radījis..

vārdi vietā! protams, ka nepērtu bērnu par katru sīkumu, bet,ja būtu sataisījis lielas nepatikšanas, ko mazajiem ļoti patīk darīt, vai arī, ja runātu tāda tipa vārdiem, kā autores variantā, ka radinieks par mauku nosauc, tad noteikti būtu pēriens! vēl jo vairāk, ja apsaukājot tiek izmantoti šāda tipa vārdi.. ar vārdiem arī mēģinātu ieskaidrot, bet tikai tādos virspusējos gadījumos, kad bērns nav izdarījis neko ļoti sliktu, bet nu tomēr, nepieņemamu.

Man arī studiju ietvaros sanāca pamācīties pedagoģiju, bērnu psiholoģiju, attīstības psiholoģiju u.c. Līdz tam man arī likās, ka pēršanai reizēm nav ne vainas, jo vecāki vienmēr apgalvoja, ka tā darīts visās paaudzēs un re, cik normāli cilvēki izauguši. Bet iedziļinoties, sapratu, kādēļ to nevajadzētu darīt. Mani vecāki nepēra bieži, bet gadījās, ka dabujām pa dibenu ar žagaru vai plaukstu un arī, ja man jautātu, vai man ir lielas morālas traumas no tieši tā, es teiktu, ka nav. Tomēr visam tam ir arī neredzamā, neapzinātā puse. Varbūt kaut kādi uzvedības modeļi, kas traucē mums dzīvot šodienā ir radušies no neapzinātām traumām agrāk.

Katrā ziņā, savus bērnus nepēršu un neļaušu to darīt arī viņu vecvecākiem.

Ja bērns lamājas, jāaizdomājas, no kurienes viņš ir visus šos vārdus saklausījies. Ja vecāki nelamājas un katru reizi aizrāda, ja nu bērns ir kaut kur dzirdējis un nolamājas, tad problēmām nevarētu būt. Tavā gadījumā tā mazā māsīca ir vienkārši bezkaunīga un, atvainojos, ja kādai vēl ir tādi bērni - neaudzināta. Ļoti žēl, ka bērnam, īpaši jau nu meitenei, nav iemācīta kaut vai elementāra pieklājība vai respekts pret vecākākiem (par viņu) cilvēkiem.

Atbildot uz jautājumu, reizēm var iepērt, es uzskatu. Nu, tā, viegli pa dupsi uzsist. Bet tā kā mani dažas reizes tētis ir sitis - nekad! (Nedauzīja jau ar kulaku zilumus uz sejas, bet, piemēram, ar 2x pārlocītu vadu no visa spēka pa plikām ļaškām, manuprāt, bija par traku. Pie tam neko tādu nebiju izdarījusi).

Vai juus esat paarliecini, ka mazie zina skaidrojumu shaadiem vaardiem? Un nevis kaut kaadu samiikstinaato variantu maigiem vaardiem, bet normaalu, patiesu skaidrojumu? Vai kaads tam beernam pastaastiija, kas ir mauka un kaapeec cilveekam, kas taada nav, buus nepatiikami to dzirdeet? Taapat tieshaam rodas jautaajums, kur beerns taadus vaardus ir saklausiijies un kaadu piemeeru raada vecaaki un citi pieaugushie. Stulbi, ka vecaaki soda beernus par savu nemaakuliibu.

Un, kaa jau mineeju ieprieksh, psihisko traumu atstaaj gan kaadai daljai.

*paarliecinaati

Ome kādreiz stāstīja,ka mana kaut kādas pakāpes māsīca,kad bija maza esot dabūjusi pērienu no mammas,jo nosauca viņu par mīļo veco mātīti,bērns vienkārši gribēja pateikt kaut ko jauku,bet dabūja par to,ka kādu nosaucis par veco mātīti.

Zakjis*
mani pēra berniba, pietam dikti, traumu atsataja, esmu ljoti emocionala,jo ipasi ka uz mani bļjauj

Viennozīmīgi - jā! Tikai jādara tas ir tikai vīrietim, jo sievietes to pareizi darīt nemāk, tas ir jādara ar prātu un to vairs nedrīkst darīt, kad ir iestājusies pubertāte, jo tad tas var atstāt iespaidu uz seksualitāti (var izaugt mazs mazohistiņš).
Bērna bezkaunība parasti ir ar lēni vai ātri augošu tendenci, kad ir pārkāpta zināma robeža, neliels "vietas ierādīšanas akts" atgriež bezkaunības līmeni sākuma pozīcijā, no kuras tas ar laiku atkal sāk ātrāku vai lēnāku izaugsmi.
Nepiekrītu tām, kuras te saka, ka vecākiem (visiem kā vienam! - nereāli!) ir jābūt lieliskiem psihologiem un audzinātājiem, lai viss notiktu bez miesassodiem. Tad jau varētu arī teikt, ka visām meitenēm ir jābūt lieliskām vīriešu pazinējām un psiholoģēm, lai ne no vienas mīļotais vīrietis nekad neaizietu! Tā nekad nebūs, nevajag sapņot par to, kas uz šīs zemes nav iespējams. Būs vecāki, kuri mācēs tikai ar runāšanu un būs tādi, kuri neiztiks bez citādām metodēm!

Tikko sastapos ar šo situāciju veikalā.Skatos mamma ar meitu ap 3 gadiem tirdzniecības centrā,mamma pēta apavus, meita skraida pa visurieni un nenormāli brēc pa visām zālēm "tēti, tēti!"Mamma viņai saka,lai nebrēc mierīgā tonī,šī vispār nereaģē,turpina skraidīt haotiski un speciāli vēl bļaut.Tad mamma stingrāk jau uzbrēc "nebļauj taču",bet meitene tik un tā bļaustās un bizo.
Tā un gribējās uzšaut!

Mani fascinē šie uzskati. Ja diskusija ir par adopciju, visas kā viena kladzina, ka esot slikta iedzimtība, bērnam varot būt ne tāds raksturs, ko nevarēs pāraudzināt un tā tālāk. Te atkal izrādās - visa vaina audzināšanā un bērnam pašam par sevi nemaz nekāda rakstura nav. Bez maz - vecāki var locīt, kā grib, bet, ja nesanāk - tātad slikti vecāki. Aizmirstiet, ka cilvēkam jau no dzimšanas ir rakstus, citiem stiprāks, citiem vājāks. Ne visiem tas "Davaj parunāsimies!" nostrādā.

Man shodien slikts garastaavoklis, pakashkjeeshos. Tik ljoti gribeetu redzeet, kaa buutu, ja taam "nekad muuzhaa nepeertu. Taadas maates ir vaajas loses, kas nemaak audzinaat" meiteneem tomeer piedzimtu nuu pilniigi nekonrtroleejami beerni. Tieshaam gribeetu redzeet, kaa tiktu galaa.

Es arii esmu prêt iepeershanu, bet nu domaaju, ka galeejos variantos vieniigi taads uzsitiens pa dupsi vareetu liidzeet.

Saprotu autori, jo man rados tāda pati meitene. Esmu viņai pāris reizes uzšāvusi, viņa gan iespītējās un sāka vēl trakāk aurot un lamāties. Tā kā pāraudzināšana ar vairs neiedarbojas, tas bērns brīžiem ir mežonis.

Cruel, kaa var sist svesham (radu) beernam? Labi, veel varu saprast (bet ne atbalstiit) iemeslus, kaapeec tas tiek pielietots gjimenees (maate, teevs un beerns), bet sveshu beernu audzinaashanu nesaprotu gan, veel jo vairaak fiziska rakstura.

Jāliek stūrī stāvēt :D

Pievakare-nepiekrītu, varbūt tieši ja ne-vecāki bērnam mazliet uzšaus, varbūt tad viņš beidzot noreaģēs, ja savādāk nekā.

un par tēmu kādu, es atbalstu iepēršanu, tad ja bērns apzinās, ka dara nepareizi, bet turpina. un man tiešām šķiet absurdas visas tās pārgudrās jaunās psiholoģijas un jaunās audzināšanas metodes. no šī,manuprāt, rodas tas, ka bērnam nav pienākumu, bet ir tikai tiesības - tas sākas jau ģimenē, un turpinās ārpus. Tamdēļ es palieku pie tā,ka visi (vai vismaz vairums) ir auguši ar pērienu un ir normāli cilvēki, tādēļ man tiešām ir pilnīgi vienaldzīgas jaunās pedagoģiskās metodes, galu galā bērni mežoņi ir tieši tagad, kad bērniem nevar piedurt ne pirkstu, nevis agrāk,kad bērnu varēja normāli audzināt, un ar to es nedomāju sadistisku sišanu.

arī mani pēra, un paldies vecākiem par to, vismaz zināju,ko var, ko nevar,kas sāpina vecākus, jo runāšana man nepalīdzēja.

Lielām acīm lasu.. izrādās ne savu, svešu arī var sist, attaisnojoties, ka bērns ir teju savvaļā audzis mežonis, kas nepakļaujas nekādai dresūrai.

Kā jau citā diskusijā rakstīju - nekad netiku pērta, arī māsa ne, mēs bijām 2 mazas nebēdnes, nepaklausīgas, darījām nedarbus un aizbiedējām aukles, paralēli vecākiem vēl citas problēmas, bet mūs neviens nesita, visiem pietiekoši stabila psihe ģimenē, lai spētu savaldīties, nesistu vājākam, vispār nevienam nesistu, kur nu vēl to par audzināšanas metodi sauktu.

Jā, uzskatu, ka ir situācijas, kurās bērns ir pelnījis pa pakaļu. Viegls uzšāviens, lai apmulsinātu sīko un pārādītu, ka viņš nav neaiskarams un visu varens, nav nekas nosodāms.
Neatbalstu sišanu ar jebkādiem rīkiem, apzināti nodarot sāpes.

Šodien staigāju arā ar draudzenes dēliņu..Un ziniet,bērnu laukumā baigais skats-meitenīte,nu vecums varbūt gads ar pusi,sēž klēpī mammai un plēš matus,mamma gandrīz raudādama mēģina meitenīti dabūt nost no matiem,bet neizdodas.Tad pēc tam-iet,met smiltis citiem bērniem acīs..Mamma pa labak mēģina sarunāt-sīkajai pofig!Nu nez..es jau sen uzšautu pa dupsi..

Jā, uzskatu, ka ir situācijas, kurās bērns ir pelnījis pa pakaļu. Viegls uzšāviens, lai apmulsinātu sīko un parādītu, ka viņš nav neaizskarams un visu varens, nav nekas nosodāms.

Pilnīgi manas domas!