Jā vai nē?

Labi jau nav, negribētu savus bērnus sist, bet zinu, ka mani nervi netur daudz ko, tāpēc nevaru solīt, ka nekad, nekad, nekad nenopēršu. Atzīstu, ka tās būtu 100% mana vaina, ka netieku galā, bet tā nu tas ir. Es neesmu tik perfekta, ar ideāliem nerviem,ar pacietību skaidrot, izprast, samierināties - diemžēl.

Es to tā vispārīgi domāju, par to, vai bērns būtu jāper, ja pasaka ko sliktu, pats nemaz neapzinoties, ko tas nozīmē. Nu - viens piesola, otrs noper. Esmu pret to, ka bērnu nopērtu un viņš pat neapzinātos, par ko.

Mani fascinē šie uzskati. Ja diskusija ir par adopciju, visas kā viena kladzina, ka esot slikta iedzimtība, bērnam varot būt ne tāds raksturs, ko nevarēs pāraudzināt un tā tālāk. Te atkal izrādās - visa vaina audzināšanā un bērnam pašam par sevi nemaz nekāda rakstura nav. Bez maz - vecāki var locīt, kā grib, bet, ja nesanāk - tātad slikti vecāki. Aizmirstiet, ka cilvēkam jau no dzimšanas ir rakstus, citiem stiprāks, citiem vājāks. Ne visiem tas "Davaj parunāsimies!" nostrādā.

Esmu pret to, ka bērnu nopērtu un viņš pat neapzinātos, par ko.

Tas gan. Šādi pat kucēnu neaudzina.

Vēl, ko esmu ievērojusi - bērni ļoti vēro un mācās no saviem vecākiem. Tu nekad bērnam neieskaidrosi, ka vārds bļaģ ir slikts, ja pats tos tīši vai netīši lietosi. Vai, ka nesavākt izmētātas mantas ir slikti, ja pašam mājas bardaks. Un iepērt šajā gadījumā ir vairāk, kā nepareizi, jo viņš taču redz, lūk manai mammai izspūruši mati, tad es arī neķemmēšu, jo tā taču dara mana mamma, vai lūk, mans tētis pateica vārdu bļaģ, tad es arī tā teikšu, jo tā taču runā mans tētis. Respektīvi, būt vecākiem nav viegli, tas ir liels darbs, jo pašam ir jārāda piemērs, kā jādzīvo, kas ir labs un kas slikts, kā dusmās savaldīties un nerunāt rupjības, kā savā starpā komunicēt un bērna klātbūtnē nestrīdēties.

Savu bērnu pagaidām nav. Neteiktu, ka pēršanu baigi atbalstu, to pielietotu vien tad, kad ar citām metodēm neizdosies bērnu pārliecināt kaut ko nedarīt,ta būs pati galējā metode. Un ne jau no visa spēka zvetēt to bērnu...
Pati bērnībā esmu pāris reizes dabūjusi ar žagaru vai plaukstu pa dibenu, neesmu izaugusi ar baigo aizvainojumu pret vacākiem. Bērnībā esmu audzināta diezgan stingri, pat domas tādas nav bijis, krist veikalā uz zemes un aurot, ja kaut ko nepērk, vai apsaukāt radus nepieklājīgos vārdos vai vispār runāt nepiedienības.
Skatoties uz dažu radu vai draugu bērniem, mati ceļas stāvus, visas tā psihošanas, histēriju taisīšanas, apsaukāšanas, pat agresija. Un vecāku attieksme arī laba, tādas sarunas uci puci tonī: "Ilzīt, tā nedrīkst darīt", kad Ilzītei par to ne silts, ne auksts.
Bērnam jau no bērnības ir jāieaudzina ko drīkst darīt, ko nedrīkst, ko var teikt, ko nav pieklājīgi teikt.

neatbalstu. svarīgi arī - kāds vecums mazajam. ja tas ir līdz 3 gadiem, tad nē, nē un vēlreiz nē. kāpēc? jo mazais tajā vecumā neapzinās, ka dara nepareizi vai slikti, galu galā viņš negrib speciāli darīt sliktu, t.i., ar ļaunu nodomu, viņam vienkārši tā sanāk. jādomā par citām metodēm. starp citu, ir daudz un iedarbīgu metožu. fiziska iespaidošana (zinu, pretīgi skan, jo reizēm tiešām ir sajūta, bet nu citādi nevar) nav audzināšana.

Man arī šķiet, ka citi jau piedzimst ar mentālām novirzēm, nu atvainjiet, ka tik skarbi, bet tiešām. Ir tādi bērni, kuri citādi nesaprot. Atka var runāt par to - ka tāda karma, ja bērns tāds piedzimmis u.t.t., bet ko tas līdz, kad sīkais kā psihs ārdās un nesaprot neko, ko tu mirīgi viņam saki?

Man kaut kā liekas, ka dažas pērienu bērnam iztēlojas, kā mazo novietotu mātei/tēvam uz ceļiem ar pliku un jau švīkainu, asiņainu dibenu, pār kuru plivinās ādas josta ar metāla detaļām. Tā jau ir vardarbība, sišana, kas sodāma ar likumu un ir totāls idiotisms.

Zinot, kādi ir bērni, atbalstu iepēršanu, kura vairāk ir psiholoģiska (nesāciet te par psiholoģisko vardarbību - bubulis zem guldas vai onkulis ir biedējošāki :D ). Pati biju briesmīgs bērns. Pēriens ar mazu, lapainu žagariņu pat nebija jūtams, taču psiholoģiski iedarbojās lieliski, pietika ar zariņa paplivināšanu, kā viss bija skaidrs. Esmu izaugusi pilnīgi normāla, vismaz man un apkārtējiem tā šķiet :D

un vēl kāda lieta- ir starpība starp uzšaut pa pakaļu vai nopērt. protams, esmu pret pēršanu, sāpēm un zilumiem. bērni lielāko daļu iemācās bērnudārzā un arī uz ielas. cik nav dzirdēts, ka mājās lamuvārdus nelieto, bet bērns atnāk no dārziņa ar varenu vārdu krājumu. protams, no sākuma vajag runāt un skaidrot, bet nedomāju, ka tas visiem 100% līdz, jo visi bērni nav vienādi. Piekrītu tam, ka bērnam jau no dzimšanas ir savs raksturs. Atceros, ka mūs ar brāli vienādi audzināja, bet visiem veikalā bija jālūdzas man, lai vismaz noskaidrotu, vai es gribu ko garšīgu. Turpretī ar brāli uz veikalu aiziet bija neiespējamā misija, jo viņam vajadzēja pilnīgi visu. Arī pēc tam- es saldumus lielākoties krāju, bet viņš varēja apēst visu uzreiz. vēlākos gados abiem gan tas nedaudz mazinājās, bet princips mums abiem ir katram savs. un te nu tu vari skaidrot vai neskaidrot.

Man ir bail no fakta, ka, ja kāds cits raud, tad man jāraud līdzi :d bail, ka bērns raudās par ne par ko un es līdzi :D :D :D

Bet nopērt es pat savu kaķi nevaru. Nu, neceļas man roka.. lai vai kādi nedarbi.

Ar peršanu es nedomāju sisanu līdz zilai pakaļai :D

_paris, tur jau pat nevajag mentālas novirzes pieminēt. Pietiek ar stūrgalvīgu raksturu un vecāku uķi-puķi attieksmi. 2 gadi un maziņš psihopātiņš gatavs.

Šī paša iemesla dēļ es ļoti uzmanos ar savu meitu, jo viņa arī ir, neteikšu niķīga, bet gan drīzāk ietiepīga un spītīga. Tās jau pat nav sliktas īpašības, bet jāmāk ievirzīt pareizā gultnē, savādāk var sanākt lieli podi.

Protams, ka arī bērnam ir savs raksturs, stiķi un niķi, tieši tādēļ esmu par runāšanu un mācīšanu, nevis nopēršanu, lai bērns saprot, kāpēc nedrīkst, lai mācās, nevis tā vairs nedara, jo negrib tikt nopērts. Neņemos spriest arī par pilnīgi visiem, pieļauju, ka ir bērni, kur bez pēršanas varbūt nekādi neiztikt dažos gadījumos. Es saku tīri par sevi un saviem uzskatiem, bet zinu, ka uzskati ir dažādi un situācijas arī. :)

aloe - nāci šu`..es tev iedošu savu mežoni ar milzu acīm,kā pogas,kas atkal štuko nostrādāt kādu nelietību.
bet viņš nesaprot vēl. nav jēga pērt..viņam tas liekas baigi klana.:D

Ance - tieši tā. Es pati biju ārprātā niķīga, visu man vajadzēja - nu nenormāli izlutināta. Par katru nieku raudāju un tā tālāk. Tad mamma sāka ļaut brāļiem mani "audzināt." Nu - palīdzēja. Ierādija - ka neesmu vienīgā šeit un arī pa dibenu dabūju, nekāds aizvainojums man nav.

protams, katrs bērns jau piedzimst ar savu temperimentu. ir bērni, kuriem šis temperiments ir grūts, ir bērni, kuriem - viegls. tas taču nenozīmē, ka tas bērniņš, kuram tiešām ir tas grūtais temperiments staigās ar zilu dibenu. jāprot saskaņoties vecākam un bērnam.

nu nu bērni trīs gadu vecumā ļoti daudz ko apzinās. nevajag teikt, ka viņi neko nesaprot. reizēm viņš tev var speciāli acīs skatīties un darīt kko īpaši riebīgu un viņš redz, ka tev tas nepatīk. labi, šādu situāciju atrisināju es pati ne jau ar sišanu, bet vnk sāku daudz vairāk nodarboties viņu un iazgājām pavisam prom no tās vides, kur izveidojās konflikts. rezultāts bija pozitīvs un bērns man vairāk neko sliktu neteica un nedarīja un mazā man bija pielipusi pēc tam uz atlikušo laika periodu. mazam bērnam vislabākais ir šāds risinājums, ja tas ir iespējams. bet ne jau 8gadīgam bērnam, kurš vairāk nekā ļoti apzinās savu nepareizo rīcību.

Es nesaprotu no kurienes vispār tāds stulbums radies - iešaut , papliķēt , pagrūstīt , nopērt utt es to nesaprotu un nesapratīšu nekad mūžā , nekā personīga.

Es arī ar pēršanu nedomāju pliku dupsi un ar siksnu līdz asinīm, vairāk tādu uzšaušanu.