Jā vai nē?

Bērni dažkārt pasaka daudz ko neapzinātu. Ja šādu vārdu lietotu bērns, uzskatu vecākiem nepieciešams bērnam pastāstīt, ka tas ir slikts vārds, tā runāt nedrīkst un liktu atvainoties. Nepērtu.

Neesmu 21.gs. super-humānists un atbalstu pērienus. Ne jau stipras sišanas ziņā, bet kā audzinošu līdzekli, ja tā var teikt..
Visi bērnībā esam pa dibenu savu reizi dabūjuši un nekādu psiholoģisku traumu tas nav radījis..

aloe,šaja gadījuma-bērns ,tiklīdz kaut kas nav pēc viņas prāta,apsaukā visādos vārdos vai sūta dirst.Labi,mani ta nosauca-miers un Dievs,bet,kad vecmammas aizradījumam seko vards-ej dirst,nu nezinu :D8 gados jau daudz maz saprot,man liekas.

Man ir bērns un es zinu , ka es viņu nepēršu. Tas , ka cilvēks nespēj / nezin kā tikt galā ar savu bērnu un saviem nerviem , nedod nekādas tiesības fiziski iespaidot mazo cilvēciņu.
Un jā , mans pusotru gadu vecais dēls jau tagad māk lieliski dot pa nerviem , taču es māku viņam paskaidrot ko var un ko nevar un ticiet mani viņi visu ļoti lieliski saprot.

Pašai bērnu gan nav, bet neatbalstu. Tā tomēr ir vardarbība. Pati bērnībā dabūju pāris reizes pa dupsi (pat nebija sāpīgi), bet tas aizvainojums ilgi sēdēja iekšā un arī tagad nez kāpēc to atceros kā baigo netaisnību.

Jasmīne,es laikam bišķīt nepareizi noformulēju domu..Šeit es gribeju jautat vairāk par bērniem,kas jau skolas vecuma utt...

Atbalstu. Protams, neiet runa par sišanu vai pēršanu par katru sīkumu. Bet, ja izdara tiešām kaut ko, ko nedrīkst, tad arī savam nedaudz uzšauju pa dupsi tā viegli. Bet nu tiešām tā viegli, lai saprot, ka kaut kas nav pareizi.

Noslēpumainā izklausās pēc ielaistas neaudzinātības. Kā reaģēja vecāki?

Es nperu pati un domāju, ka nepēršu, jo man ir smaga roka un ātras dusmas. Vismaz uz bērnu es tās neizgāžu. No drauga gan sīkuliņa ir pa pamperu dabūjusi, bet ne jau stipri. Protams, lielās asaras un apvainojusies uz tēti bija bez gala, bet šķiet iedarbojas, jo konkrētie gājieni vairs neatkārtojas tik bieži un, ja atkārtojas, tad pietiek ar vienkārši niknu skatienu un vārdu "Tā."

Principā, ir reizes, kad to atbalstu. Mūsdienās ir ļooooti daudz izlaistu bērnu, jo vecāki domā "Ko tad viņš saprot, tas taču ir bērns, lai jau dara." Nē, manai meitai būs jāzina robežas. Ja neizdosies tās iemācīt pa labam, tad jāņem talkā citas metodes. Pieļauju, ka neizdosies arī iemācīt, jo viņa jau tagad rāda raksturiņu,

Apzinos,ka izklausīšo pēc sadistes, bet es par pēršanu. un arī tad,ja tiešām ir par ko. pašu mani pēra un man trauma no tā nav. Mums ar draugu vienāds skatījums uz šo situāciju.

aloe,salamā un viss..Es ta vispār agrak neatbalstīju pēršanu,bet šajā situācija man liekas,ka,kad meitenei būs 15 gadi,būs sūdi vagā..Ja 8 gados šitādi izgajieni un vārdi,kas būs tālak..Visi bļauj,lama,tas nepalīdz,bet nopērt-visiem žēl.

Bērni ir jāaudzina nevis jāpāraudzina. Pēršanu uzskatu par pāraudzināšanas metodi, jo tā ir ātrāk un vieglāk nekā skaidrot, runāt un mācīt bērnu. Nu, nesaku, ka nekad nebūs viegls uzsitiens pa dupsi, bet, lielos vilcienos, esmu pret. Protams, ka ir blēņas gan apzinātas gan neapzinātas, bērni pārbauda robežas, vecāku pacietību utt., bet tomēr - lietderīgāk ir iemācīt, ka tā nedrīkst.

Studiju ietvaros man bija Pedagoģijas priekšmets, kurā daudz tika runāts par bērnu audzināšanu. Un zinot šo informāciju, es saku "nē" bērnu pēršanai, jo sanāk, ka vecāks soda savu bērnu par to, ka pats nav mācējis viņu audzināt.

Ance, cik mīļi tomēr..:D

No drauga gan sīkuliņa ir pa pamperu dabūjusi, bet ne jau stipri. Protams, lielās asaras un apvainojusies uz tēti bija bez gala, bet šķiet iedarbojas,

es zinu,ka mani tētis šitā sapēra un es sēdēju un baigi biju sapūtusies,kā bubulis.:D bet otreiz es vairs blēņas darīt negribēju.
zinot manus vecākus,kas ir gana stingri, un zinot mūs ar brāli - mēs ar "panāc-parunāsim" nesapratām.:D

Mani arī pēra..Agrāk mammai bieži to pieminēju :DBet tagad saku paldies,jo,paskatoties uz saviem vienaudžiem...Mamma arī saka,ka pera,pēc tam raudāja,bet vismaz par cilvēku izaugu!Un mati cienīju un cineu.

Man viņš arī skolas vecumā būs mazais cilvēciņš. To ko rakstiju iepriekšējā komentārā varu attiecināt arī uz skolas vecuma bērniem. Es zinu , ka mans bērns vecvecākiem neteiks ej dir**

Protams, nē. Bet tas ir teorijā, praksē var būt visādi:) Man liekas, ka sišana tas ir vienkāršākais, ērtākais vecākiem starp mūžīgo aizņemtību. Viena reize un bērns atcerēsies kāpēc nedrīkst. Viss. Esmu par runāšanu, paskaidrošanu, bet tas prasa laika ieguldījumu, pacietību, kas visbiežāk ar vienu reizi nepietiks, ir jāprot atrast pareizo pieeju - KĀ pateikt, kā aizraut, ar kaut kādu pārsteiguma elementu, nevis atkal jau tā mamma blablabla... Arī esmu dabūjusi vienreiz ar žagariem, bet visas nākamās reizes vislabāk strādāja žagaru parādīšana, tad bija skaidrs - nedrīkst:)
Izklausās traki vispār, nez pa kuru laiku tas samainījās? Jo agrāk taču šķita pat normāli.

Man , piemēram, ir situācijas,kad pašai gribas ieteikt māmiņai savu sīko nopērt. veikalā rindā stāv, tāds uz gadi 5 un ņem saldumus. mamma saka,ka nevar. nav naudiņas un viņš tur kaut ko jau dabūjis. Sāka aurot - cūka, suka, krople tu..histērijā brēca un vālājās pa zemi.
Visi veikalā bija šokā. mātei nekas cits neatlika,kā pazemojumā skriet no veikala ārā.
jā, okej...kaut kur audzināšanā ir kas nogājis greizi un māte pati tagad cieš. kā tad tādu vairs izaudzināt? jāper.
Vai kā mazajai dārziņā - 4 gadi. atnāk mājās, noskaita dzejolīti par Jānīti un pimpi. citi bērni šita stāsta dārziņā...nu un nesaprot,ka nesmuki tas ir...pērt, nepēra, bet piesolīja gan...un viss..šis dzejolis vairs nav dzirdēts.

Un vēl-es šeit nedomaju,ka japer uzreiz,bet,piemēram,ja izrunāšanās nav palīdzējusi 1 reizi,divas,ko tad?

Studiju ietvaros man bija Pedagoģijas priekšmets, kurā daudz tika runāts par bērnu audzināšanu. Un zinot šo informāciju, es saku "nē" bērnu pēršanai, jo sanāk, ka vecāks soda savu bērnu par to, ka pats nav mācējis viņu audzināt.

++