I was here.

Bērni.

Bērni. :)

Un bez bērniem? Ja nebūtu bērnu, ko tad?

Es par šo esmu domājusi. Ar šādām domām nodarbināti ļaudis laikam ir arī pirmie, kas izvēlās piedalīties ātrās slavas realitātes šovos - vismaz mani zinās. Domāju, ka ja dzīvošu kā šobrīd, tad nudien nekas vairāk par bērniem nepaliks. Varbūt mana enerģija vēl būs uz šīs pasaules, kas zina kā ir, kad nomirsti. Bet, ja nekas nepaliks - lai jau, galvenais, ka tieši šobrīd es varu darīt lietas, dzīvot, tā pasaule iekārtota, visi nevar būt vēsturiskas personības. :)

Nu būtu muļķīgi un naivi domāt, ka atstāšu kādas neprātīgi svarīgas inovācijas vai dizaina priekšmetus(bet tas tad būtu vienīgais - kādi mani nākotnes darbi.)

Esmu parakstījusies uz Camp Nou stadiona sienas, kamēr būs stadions, būs atzīme par to, ka es tāda esmu eksistējusi :D
Ja nopietni - ceru, ka plikšu savu tuvinieku atmiņās. Protams, arī tuvinieku un atmiņu ar laiku vairs nebūs. Bet man galvenais, lai mani atceras ar labām domām.

Nekad neesmu par to domājusi un tikko sapratu, ka man tas nemaz nav aktuāli. Nē, nu forši būtu, ja man pieminekli uzceltu, piemēram. :D Bet tāpat pēc nāves ne es to zināšu, ne mani tas interesēs...

Ceru, ka man vēl daudzi desmiti dzīves gadu priekšā, lai atstātu aiz sevis ko paliekošu, ne tikai bērnus. :) Šobrīd, knapi sākot tā pa īstam dzīvot, nav ne jausmas.

visi nevar būt vēsturiskas personības

Tas gan.

Es tikai šodien par to tā aizfilozofējos. Vienkārši negribētu, lai par mani pēc nāves ātri aizmirs. Labi, atcerēsies bērni, varbūt mazbērni, bet tālāk jau reti kurš atcerās. Man dzimtā ir viena vecvectante, kuru esmu satikusi tikai vienu reizi dzīvē, kad biju ļoti, ļoti maza un viņai jau tad bija pie 100 gadiem un tad viņa aizgāja. Bet par viņu visi runā ar tādu siltumu, bieži piemin... Es arī viņu atceros, cik, nu atceros, kā foršu tanti. Bieži par viņu runā ģimenē un viņas iedibinātās tradīcijas piekopj. Tizli izklausās, pēc attention whore, bet es labprāt gribētu, lai pēc manas nāves arī mani tā piemin vēl 3 paaudzes.

Nu būtu muļķīgi un naivi domāt, ka atstāšu kādas neprātīgi svarīgas inovācijas vai dizaina priekšmetus(bet tas tad būtu vienīgais - kādi mani nākotnes darbi.)

Kāpēc? Nemaz nebūtu muļķīgi un naivi. Muļķīgi būtu vienīgi uz to iespring, bet tā - anything could happen.

Es, piemēram, gribētu reiz sarakstīt kādu grāmatu, kas citus iepriecinātu vai kādam palīdzētu.

Pie tam, dzīve taču ir tik īsa. Tikko man vēl bija 18, nu jau 23, neattapšos, kad būs jau 30. Un tā uz priekšu.

Es ceru, ka aiz manis paliks kaut kas vēl, ne tikai bērni. Nu, vismaz jācenšas dzīvot tā, lai pēc nāves citi pieminētu tikai ar labu vārdu. Un vēl jau var iestādīt koku. :D Taču vispār diez vai pēc nāves mani uztrauks, ko esmu atstājusi aiz sevis.

Ance - tavas pārdomas vienkārši ir daļa no iekšējās pieņemšanas procesa-es tiešām nomiršu un jā, mani neatcerēsies, apēdīs tārpi un nāks citi cilvēki vietā, tāds ir tas dzīves ritums. Bet tu vari mierināt, ka atdzimsi ntās reizes un vēl ar visādām šādām lietiņām :) :D

Ļoti uzrunājoš video! Paldies:)

Tāda folozofiskā tēma, jā...
Es pat varbūt to saprotu tā, ka ne jau kaut kas reāls, taustāms ir jāatstāj.. bet kādas vērtības, notikumi. Un lai pašam liekas, ka kaut kas vērtīgs ir izdarīts. Varbūt uz pasaules fona tas nav nekas liels, bet perosnīgi kaut kas ārkārtējs...
Grūti tā noformulēt.
Protams ir dižgari, kas aiz sevis atsāj nenovērtējamus darbus mūzikā, literatūrā, mākslā,.. Tas ir vērtīgi un paliekoši!

Bet domājot par sevi... cerams, ka bērni -dzimta! Dzimtas tradīcijas, vērtības, atmiņas,...
Un tie labie darbi, ko ikdienā vai ne ikdienā daram.. Jo katrs mazais vai lielais labais darbs taču veido sabiedrību, pasauli labāku! :)

Nezinu kāpēc visi ir tik ļoti pārņemti ar savu pēdu atstāšanu vēsturē. Manuprāt, gana labs sasniegums ir neatstāt šo planētu vairāk sačakarētu nekā tā bija, kad ieradies - un domāju to gan fiziskā, gan savstarpējo attiecību un garīgā izpratnē. Nu neesam mēs visi special snowflakes, ko mums tik cītīgi borē, neesam un nebūsim. Protams, nenoliedzu, ka ir pilnīgi iespējams,ka kāda no Cosmo meitenēm tiešām sasniegs ko iespaidīgu un ģeniālu un tiks ierakstīta vēstures lapās, bet pa lielam - mēs katrs esam viens mazs zobratiņš no 7 miljardiem un globālā mērogā skatoties mūsu mazās dzīvītes neko daudz nenozīmē.

pūkuminka - + :)

Manuprāt, gana labs sasniegums ir neatstāt šo planētu vairāk sačakarētu nekā tā bija, kad ieradies - un domāju to gan fiziskā, gan savstarpējo attiecību un garīgā izpratnē.

Jā, bet citiem ar to nepietiek.

Arī es nesaprotu kāpēc aiz sevis kas jāatstāj.
Es dzīvoju kaimīgi dzivi, tadīšu bērnus, ar to man pietiek

*laimigu dzīvi, radīšu bērnus :D

Neviens jau nespiež neko aiz sevis atstāt. :D Jautājums bija dziļi filozofisks. :) Drīzāk, nevis, ko jūs atstāsiet, bet kas pēc jums paliks. Citi cilvēki neko nemēģina atstāt aiz sevis, bet aiz viņiem paliek daudz kas.